Bet lai nu
paliek Korsika un rogainings, pēc pāris mēnešu klusuma tiek sacelta vētra
ūdensglāzē jeb Facebook mesendžerī un piecarpus stundu laikā Korsika tiek
iemainīta pret Monblānu, Alpiem – Franciju, Itāliju un Šveici. Tiek nopirktas
biļetes, noīrēta naktsmītne pēdējai naktij un celtas sapņu pilis, kā mēs
septembrī ar lielām somām, teltīm un pilnīgu pašpietiekamību ejam apkārt
Baltajam kalnam un, vismaz daļa, gūstam jaunu pieredzi un emocijas.
Tajā brīdī, kad
sāka likties, ka es tomēr varu paskriet drusciņ tālāk un pavisam pavisam
drusciņ ātrāk, es tiku nolikta pie zemes – es neesmu vairs nekāda jaunā, un
organisms ir uzkrājis gadus radziņu veidā uz kauliem un skrāpē ceļa kaulu tā,
ka iekaist, tā, ka sapamst, tā, ka traucē un sāp, tā, ka vairs nevar skriet,
tā, ka vajadzētu pieņemt kādus radikālus lēmumus.
Tātad esmu
noņemta no trases un ietīta neziņas mākonī, gaidot, ko man teiks tie, kas kaut
ko saprot no ceļiem. Es no tiem neko nesaprotu – te sāp, te nesāp, te divas
nedēļas viss ir forši un var paskriet, te atkal vienā dienā, ejot uz darbu, caur
celi iziet sāpīte, un atkal viss ir slikti. Par laimi dakteri mani drusku
sazāļo un visi runā tā, kā man patīk – rogainingā jau nu jāpiedalās un uz
Alpiem arī var aizbraukt, ja jau biļetes ir iegādātas.
Bet ko nu par
vecumu un kaitēm, fons ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs, kā mans celis
attieksies pret maniem plāniem iet 11 dienas apkārt Monblānam, nest smagu somu
un nakšņot teltī. Vairāk kā divu dienu pārgājienos pa Latvijas kalnaināko
rajonu decembra sākumā neesmu gājusi, tāpēc arī man šis pārgājiens sola jaunu
pieredzi un emocijas.
Dienu pirms
izlidošanas ziņu apmaiņa starp mums meitenēm (esam četras, skalā ar pieredzi
kalnos no nulles līdz dažiem pagariem pārgājieniem, ar vairākumu nepieredzējušo
galā) ir karsta un neiztiek bez pārpratumiem, kurus atklājam tik nākamajā rītā
jau lidostā. Rezultātā esmu vienīgā, kam līdzi drēbes atpakaļceļam, ko norakt
mežā vai atstāt glabātuvē. Mana zemapziņa to laikam juta, jo izvēlējās tādu
komplektiņu, kas vieglāks un nav žēl, ja lāči novalkā. Smieklīgākais jau tas,
ka es šo mantu līdzņemšanas vērtīgumu īsti nenovērtēju un somā tās ieliku tikai
tāpēc, ka, ja jau citām būs, tad jau man arī jāpaņem. Bet kas izdarīts,
izdarīts, par to tik nosmeju, ka tas ir tas puskilograms, par kuru mana soma ir
smagāka par Aldas somu. Galu galā man ir arī citi „fēni”, ko nesu līdzi. Tādi
kā kafija un kāruma pieniņi, jo kafiju bez piena nevar dzert, bet bez rīta
kafijas nevar dzīvot J
Lidojums,
transfērs uz Šamonī, veikals gāzes iegādei un pusdienas
tradicionālajā/leģendārajā kebabnīcā uz stūra. Laika apstākļu izpēte tuvākajām
dienām, kas mums palīdz pieņemt lēmumu uzsākt kāpienu tūlīt pēc pusdienām, lai
nākamajā dienā noietu pēdējo klasiskā maršruta apkārt Monblānam daļu (kādu pusi
no 11. dienas) un vakarā nakšņotu viesnīcā, jo visu dienu un nakti sola stipras
lietusgāzes.
Esam enerģijas
un optimisma pilnas, Šamonī strūklakā uzpildām ūdeni. Lai arī vienu pārtikas
maisiņu esmu atdevusi Andai, manas somas svars ir tuvs 20kg. Aldai ir līdzīgi,
pārējām mazāk, jo mums ir kopīgais ekipējums: teltis, katli, degļi. Man
noteikti ir daudz ēdamā – man patīk paēst, bez ēšanas es nevaru pakustēties.
No strūklakas
sākās arī kāpiens pret kalnu, paejam garām tūrisma informācijas centram,
baznīciņai, sasniedzam pacēlāja staciju. Bāc! Smaga tā soma! Celis galīgi
neliekas iepriecināts par šīm izklaidēm, līdz ar to sāku iepazīt nūjas. Līdz
vakaram būšu jau sapratusi, kāds garums man patīk vislabāk, taču uzēst vai
pakrāmēties gaitā gan apgūšu tik pēc vairākām dienām un tad ne pārāk efektīvi.
Šodienas plāns:
50 minūtes ejam, 10 atpūšamies, pie tā arī pieturamies.
Laiks ir jauks, saulīte
spīd... nebūtu tās somas, vispār būtu ideāli. Kāpju un jūtu, ka muskuļi strādā
tieši tā kā pie fizioterapeita uz legpresa, tik 15x3 reižu vietā ir 50 minūtes pret
10 un tā četras stundas, kamēr sasniedzam Plan
Praz pacēlāju staciju un esam uzkāpušas kādu kilometru virs ielejas jeb
divus virs jūras līmeņa. Iezīmējas pirmās ātrumu atšķirības, un uzmācas atziņa,
ka nekāda lielā svara pārdale nav veicama, jo tas mūs varētu palēnināt vēl
vairāk.
Sagaidām, kamēr
esam visas augšā, izvēlamies labāko pacēlāja mājas pusi, gatavojam vakariņas.
Vējš pūš diezgan jestri un ir dzestri.
Krēslo. Atklājam, ka ap pacēlāja māju
ir lampas ar kustību sensoriem, tāpēc pārvācamies uz mājas galu, kur par laimi
lampu nav. Tajā pusē arī ceļam teltis, veļam akmeņus, kur tās atsiet, lai
neaizpūš pa gaisu, kamēr neesam pašas ielīdušas iekšā. Ceļu un ceru, ka naktī
stipri nelīs, jo īpaši labi neizdodas telti nospriegot, gan vēja, gan iemaņu
trūkuma dēļ.
Āāaaa, tā
ņemšanās, kamēr esi sapakojies, lai varētu gulēt, cīņa ar mantu nepazaudēšanu
mantās, to likšana un pārlikšana, somu iedabūšana teltī, utt, utt. Fūuu, miers,
var gulēt! Pārsteidzoši labi un saldi.
Naktī ik pa
laikam dzirdama lietus čoboņa un vēja brāzmas, bet kopumā viss mierīgi, ik pa
laikam sajūta, ka kāds staigā, bet gulēt var. Neviens projām nedzen. Ārā
pilnmēness un jau diezgan ātri sāk likties, ka rīts vairs nav tālu, bet
slinkums pārbaudīt. Kaut kādā brīdī ir skaidrs, ka rīts ir klāt, man ir apnicis
grozīties no vienas puses uz otru dēļ nospiestajiem gurniem un esmu gatava līst
ārā no telts, sastapties ar realitāti. Teltī guļot liekas, ka viss būs pelēks
un mākonī tīts, nevarēs redzēt tālāk par savu degungalu, bet patiesībā nav
nemaz tik traki, mazliet nomācies ir, bet ieleju un pretējo kalnu var redzēt.
Laiks brokastīm
un mantu krāmēšanai. Šodien vēl jāuzkāpj puskilometru uz augšu līdz Brevent stacijai, šķērsojot divas
pārejas, un tad tik uz leju līdz Les Houches, līdz vakar rezervētajai
viesnīcai, bēgot no lietus.
Pēc pusotras
stundas esam gatavas doties.
Laiks ar katru brīdi nomācas arvien vairāk, sāk
smidzināt. Pēc pirmajiem pārdesmit pievarētajiem augstuma metriem man jāpārģērbjas,
atceros arī, ka jāsapūš mans celis, lai labāk dzesējas. Ieturam to pašu grafiku
– 50 minūtes ejam, 10 atpūšamies.
Izmantoju katru iespēju atstutēt somu pret
kādu klintsbluķi. Pret kalnu iet diezgan grūti, trūkst jaudas un somas svars
mani reāli satrauc. Aiz līkuma bez lietus sāk pūst arī vējš, lietus pieņemas
spēkā, akmeņi ir slideni un liek būt ļoti uzmanīgai.
Vietām mazliet sarežģītāk,
jāpārvar arī kādas metāla trepes – aukstas un slapjas. Pēc pāris stundām esam
augstākajā vietā, līst lietus, migla, vējš, neko nevar redzēt. Izskatās, ka
ūdens papildināšanu te nevar veikt, kaut kā būs jāiztiek ar to, kas ir. Jāiet
lejā. Pirmās pārdesmit minūtes virzienā uz leju iet forši, vairs nav grūti,
atkal ir kāds ātrums, bet kājas jāliek divtik uzmanīgāk, celim nokāpšana ar tādu
svaru šķiet vēl kaitīgāka. Gandrīz uz katra soļa izsaku pateicību Ilzei, kas
man aizdeva nūjas. Tajās ir spēks!
Lietus līst
aumaļām, mazliet izsitamies no grafika 50:10, jo slapjumā sēdēt īsti negribās.
Jebkurā gadījumā lejā iet vieglāk, esam viena otrai tuvāk.
Jo tuvāk zemes centram,
jo atšķirības atkal kļūst jūtamākas. Arī mans celis kļūst jūtīgāks un gribās
ātrāk tikt vaļā no somas. Brīžiem laiks uzlabojas, bet kopumā viss ir diezgan
slapjš un dubļains.
Ieveļoties viesnīcā, kamēr gaidām, lai tante mūs iečeko un
nokārto ar Aldu pārējās formalitātes, zem mums veidojas peļķītes (vēlāk atklāju,
ka manā somas pārsegā sakrājies tāds kārtīgs puslitriņš lietus, laikam ūdens
rezerves gādāju).
Kopumā dienu
pavada drūmas priekšnojautas par iecerētajiem plāniem apiet Monblānu. Dienas
gaitā esmu sapratusi, ka līdzpaņemtie cimdi tādā lietū un vējā ir par plānu,
citām meitenēm līdzīgas domas par siltākām cepurēm un cimdiem, tāpēc esam
priecīgas, ka jau četros varam iekārtoties numuriņā un vismaz daļu vakara
veltīt šopingam un garderobes papildināšanai. Atliek tik atrast autobusa
pieturu un pēc pārdesmit minūtēm būt atpakaļ Šamonī, turpat, kur bijām vakar.
Pēc vakariņām
sākās, iespējams, visgrūtākā šī ceļojuma daļa, jo jāsaprot, ko darām tālāk.
Skaidrs ir viens, Andai pēc garā nokāpiena celis ir beigts un viņa nemaz ar’
negrib iet apkārt Monblānam. Viņu apmierina arī scenārijs, dzīvot vienai ielejā
un izklaidēties tepat pa tuvākajiem kalniem, pēc sajūtām un iegribām konkrētajā
dienā. Signe šķiet apslimusi, ir nosalusi un puņķojas, bet grib iet tālāk, taču
nav gatava gulēt katru dienu (vai katru otro) slapjā teltī, bet laika prognoze
sola tieši tādu scenāriju. Es šādam pavērsienam jau otrajā dienā neesmu gatava,
es zināju, ka tā var būt, un viens no reālākajiem iemesliem varētu būt mans
celis, bet ne jau uzreiz, vēl tā īsti nemaz nesākot gājienu.
Lai arī man ir
bažas, vai es 11 dienas varu nest to somu, un moka neziņa, ko darīs mans celis,
es tāpat tajā brīdī nevaru pateikt, ai labi neejam, dzīvojam viesnīcā un katru
dienu ejam citā virzienā. Jo mans iekšējais rēķinātājs jau stāsta, kāda
starpība, vai tu ej apkārt, vai katru dienu kāp augšā un tad atkal lejā. Es
joprojām gribu apiet tam Monblānam, man vajag mērķi... un arī izaicinājumu. Ja
vēl būtu cits ekipējums līdzi, tad vismaz varētu domāt par variantiem, bet
katru dienu staigāt apkārt viesnīcai mani galīgi neuzrunā.
Šķiet, ka Aldai
ir vienalga, kādu scenāriju izvēlamies, viņai lielākās bažas sagādā problēma,
kā lai izvēlās scenāriju. Nolemjam iet gulēt un no rīta celties 6.00, lai, ja
nu rodas entuziasms uz iešanu, varam iet, ja ne, tad tāpat jāsaprot, ko darām
tālāk. Rīts gan sākās tikpat drūms un neskaidrs kā vakars beidzās, tik Signe
izskatās vēl slimāka nekā vakarā un vairāk sliecas uz dzīvošanu ielejā. Mūsu
domas un sajūtas joprojām ir tik dažādas, cik vēlmes un iespējas. Sākās lielā
rēķināšanas un pētīšanas sadaļa – cik tas izmaksā, ja mēs katru nakti nakšņojam
kādā kalnu mājā vai viesnīcā, cik izmaksā viesnīca tepat ielejā, kas notiek, ja
mēs dalāmies.
Esam izvirzījušas
trīs svarīgākās lietas – apiet Monblānam, veselību un naudu – no kurām vienlaicīgi
var realizēt divas, jo trešā nav iespējama. Ja izvēlas veselību un apiet
Monblānam, tad tas ir dārgi, ja izvēlas veselību un lai ir lēti, tad nevar apiet
Monblānam, ja izvēlas lēti un apiet Monblānam, tad guļot teltī, tas nenāk par
labu veselībai. Pie trešā scenārija izvērtēšanas man, protams, pasprūk jociņš,
ka jāforsē un jāiet bez gulēšanas (tas gan neizklausās pārāk veselīgi J),
kas nez kāpēc sasniedz Aldas dzirdīgās ausis. Tā mēs nonākam pie scenārija iet
pēc iespējas ātrāk ar mazajām somām, lai vieglāk un mazāk naktis jāguļ
viesnīcās. Papētot maršrutu grāmatiņu un cenas, izskatās, ka šis variants
varētu atbilst mūsu vēlmēm – apiet Monblānu, nebūtu baigi dārgi (nu tik, cik uz
veselības rēķina var ietaupīt), un neapdraudot veselību, slapjām guļot slapjā
teltī vai 11 dienas nesot smagu somu. Bet šī scenārija izvēle nozīmē dalīšanos.
Tālāk tiek
izvērsti smalki aprēķini, vai meitenēm ielejā īrēt istabiņu priekš divām un mēs
īrējam savu pēc atgriešanās Šamonī, vai tomēr lētāk un mums visām izdevīgāk ir
īrēt vienu uz visām un uzreiz. Rezultātā mēs tiekam pie 4vietīga numuriņa tajā
pašā mājā Aržentjērā, kur pirms astoņiem gadiem, kad ar Aldu šeit bijām kopā ar
KG5. 10 eiro par nakti vienai personai plus nodokļi un veļa. Manuprāt, mums
izdevās izcils darījums.
Kad plāns ir
skaidrs, Alda piesakās aizskriet pēc svaigas bagetes, kamēr mēs krāmējamies un
vāram putru brokastīm. Esam gatavas paspēt uz autobusu vienpadsmitos, kas mūs
aizvestu līdz Šamonī, kur jāpārkāpj otrā autobusā, kas mūs nogādā Aržentjērā.
Mums saimnieks atļauj atstāt mantas, kamēr iztīra istabiņu, un mēs varam laist
šopingā. Jau atkal! Trešā diena un trešais šopings, Kārlis nebūs priecīgs J
Bet man jānopērk mazā soma un saulesbrilles, jo savējās pirms lidojuma aizmirsu
paņemt no mašīnas.
Būtībā mums
visām četrām ir viens mērķis – nopirkt mazo mugursomu. Dienas beigās mums visām
bija jauna mugursoma, bet katrai pilnīgi citāda. Jāsaka godīgi, īpašas izvēles
nebija, biju diezgan vīlusies. Noskatīju divus variantus: Milet 30l par 140,- un
Quechua 27l par 34,- ar divlitrīgu dzeršanas sistēmu komplektā. Tie 27l
izskatījās krietni mazāki par 30l, nesaprotu kā viņi tos mēra. Tāpat kā 140
eiro izskatās krietni vairāk par 34. Bez saskaņošanas ar vīru tik daudz naudas
par mazo somu, kuru īstenībā mums nevajag, jo mājās jau vairākas ir, atdot
negribās, tāpēc nolemju, ka, ja jāpērk šodien, tad pērku lēto. Nedaudz vēlāk ar
Aldu, kurai ar somas izvēli neiet vieglāk, nolemjam, ka vēl vienu dienu
šopingam mēs netērēsim, un savu gājienu sāksim jau rīt, kamēr vēl sola puslīdz
ciešamu laiku. Tagad tik paliek baža, ka soma varētu būt par mazu.
Un vakarā krāmējoties
gājienam, esmu pilnīgi pārliecināta, ka vajadzēja ņemt dārgo, bet ko nu vairs,
rīt īsi pirms septiņiem ir pirmais vilciens uz les Houches, ar kuru mums
jāstartē. Tagad atliek ļoti izvērtēt, ko ņemt līdzi un bez kā varētu iztikt.
Līdzi ir absolūtais minimums: aptieciņa, termoveļa naktij, pārtika, dzeramais
un pa vienai kārtai no apģērba, ar ko iet pa dienu. Neveiksmīgi noformulēta
jautājuma un saņemtās atbildes dēļ, krāmēšanās procesam pieejam ļoti individuāli,
bet par laimi kļūmju nav daudz, kā vēlāk atklājas, tik tas, ka mums līdzi ir divas
šķēres, bet nav naža. Kā arī izdarīta nepareiza izvēle, ņemt manu telefonu nevis
ārējo bateriju, bet par to vēlāk...
Apkārt Monblānam. 1.diena.
Apkārt Monblānam. 2.diena.
Apkārt Monblānam. 3.diena.
Apkārt Monblānam. 4.diena.
Apkārt Monblānam. 5.diena.
Apkārt Monblānam. Nobeigums
Apkārt Monblānam. 1.diena.
Apkārt Monblānam. 2.diena.
Apkārt Monblānam. 3.diena.
Apkārt Monblānam. 4.diena.
Apkārt Monblānam. 5.diena.
Apkārt Monblānam. Nobeigums

No comments:
Post a Comment