Thursday, October 12, 2017

Apkārt Monblānam. Ievads

Kaut  kad ziemā vai agri pavasarī nāk piedāvājums rudenī iet pāri Korsikai, kam vieglprātīgi piekrītu, jo vajag taču kādu mērķi un izaicinājumu šai vasarai. Nepietiek ar pliku dalību Pasaules čempionātā rogainingā, kam atvēlēta viena diennakts augusta vidū un pats pasākums ir sava stāsta cienīgs.
Bet lai nu paliek Korsika un rogainings, pēc pāris mēnešu klusuma tiek sacelta vētra ūdensglāzē jeb Facebook mesendžerī un piecarpus stundu laikā Korsika tiek iemainīta pret Monblānu, Alpiem – Franciju, Itāliju un Šveici. Tiek nopirktas biļetes, noīrēta naktsmītne pēdējai naktij un celtas sapņu pilis, kā mēs septembrī ar lielām somām, teltīm un pilnīgu pašpietiekamību ejam apkārt Baltajam kalnam un, vismaz daļa, gūstam jaunu pieredzi un emocijas.
Ne bez kreņķiem pagāja vasara, kad pēc kolosāla 44 stundu gara piedzīvojuma raid.lv organizētajā LAR2017, esmu apņēmusies līdz augustam uzlabot savus skriešanas rādītājus un jau pievērsusies neticamiem scenārijiem par dalību Siguldas kalnu maratonā, lai varētu izmantot savu iegūto balvu. Jo kad gan vēl es labprātīgi varētu pieteikties skriet 80km pa kalniem, ja ne tad, kad ir iegūta bezmaksas (piespiedu) biļete uz elli?
Tajā brīdī, kad sāka likties, ka es tomēr varu paskriet drusciņ tālāk un pavisam pavisam drusciņ ātrāk, es tiku nolikta pie zemes – es neesmu vairs nekāda jaunā, un organisms ir uzkrājis gadus radziņu veidā uz kauliem un skrāpē ceļa kaulu tā, ka iekaist, tā, ka sapamst, tā, ka traucē un sāp, tā, ka vairs nevar skriet, tā, ka vajadzētu pieņemt kādus radikālus lēmumus.
Tātad esmu noņemta no trases un ietīta neziņas mākonī, gaidot, ko man teiks tie, kas kaut ko saprot no ceļiem. Es no tiem neko nesaprotu – te sāp, te nesāp, te divas nedēļas viss ir forši un var paskriet, te atkal vienā dienā, ejot uz darbu, caur celi iziet sāpīte, un atkal viss ir slikti. Par laimi dakteri mani drusku sazāļo un visi runā tā, kā man patīk – rogainingā jau nu jāpiedalās un uz Alpiem arī var aizbraukt, ja jau biļetes ir iegādātas.
Bet ko nu par vecumu un kaitēm, fons ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs, kā mans celis attieksies pret maniem plāniem iet 11 dienas apkārt Monblānam, nest smagu somu un nakšņot teltī. Vairāk kā divu dienu pārgājienos pa Latvijas kalnaināko rajonu decembra sākumā neesmu gājusi, tāpēc arī man šis pārgājiens sola jaunu pieredzi un emocijas.
Dienu pirms izlidošanas ziņu apmaiņa starp mums meitenēm (esam četras, skalā ar pieredzi kalnos no nulles līdz dažiem pagariem pārgājieniem, ar vairākumu nepieredzējušo galā) ir karsta un neiztiek bez pārpratumiem, kurus atklājam tik nākamajā rītā jau lidostā. Rezultātā esmu vienīgā, kam līdzi drēbes atpakaļceļam, ko norakt mežā vai atstāt glabātuvē. Mana zemapziņa to laikam juta, jo izvēlējās tādu komplektiņu, kas vieglāks un nav žēl, ja lāči novalkā. Smieklīgākais jau tas, ka es šo mantu līdzņemšanas vērtīgumu īsti nenovērtēju un somā tās ieliku tikai tāpēc, ka, ja jau citām būs, tad jau man arī jāpaņem. Bet kas izdarīts, izdarīts, par to tik nosmeju, ka tas ir tas puskilograms, par kuru mana soma ir smagāka par Aldas somu. Galu galā man ir arī citi „fēni”, ko nesu līdzi. Tādi kā kafija un kāruma pieniņi, jo kafiju bez piena nevar dzert, bet bez rīta kafijas nevar dzīvot J
Lidojums, transfērs uz Šamonī, veikals gāzes iegādei un pusdienas tradicionālajā/leģendārajā kebabnīcā uz stūra. Laika apstākļu izpēte tuvākajām dienām, kas mums palīdz pieņemt lēmumu uzsākt kāpienu tūlīt pēc pusdienām, lai nākamajā dienā noietu pēdējo klasiskā maršruta apkārt Monblānam daļu (kādu pusi no 11. dienas) un vakarā nakšņotu viesnīcā, jo visu dienu un nakti sola stipras lietusgāzes.
Esam enerģijas un optimisma pilnas, Šamonī strūklakā uzpildām ūdeni. Lai arī vienu pārtikas maisiņu esmu atdevusi Andai, manas somas svars ir tuvs 20kg. Aldai ir līdzīgi, pārējām mazāk, jo mums ir kopīgais ekipējums: teltis, katli, degļi. Man noteikti ir daudz ēdamā – man patīk paēst, bez ēšanas es nevaru pakustēties.


No strūklakas sākās arī kāpiens pret kalnu, paejam garām tūrisma informācijas centram, baznīciņai, sasniedzam pacēlāja staciju. Bāc! Smaga tā soma! Celis galīgi neliekas iepriecināts par šīm izklaidēm, līdz ar to sāku iepazīt nūjas. Līdz vakaram būšu jau sapratusi, kāds garums man patīk vislabāk, taču uzēst vai pakrāmēties gaitā gan apgūšu tik pēc vairākām dienām un tad ne pārāk efektīvi.


Šodienas plāns: 50 minūtes ejam, 10 atpūšamies, pie tā arī pieturamies.


Laiks ir jauks, saulīte spīd... nebūtu tās somas, vispār būtu ideāli. Kāpju un jūtu, ka muskuļi strādā tieši tā kā pie fizioterapeita uz legpresa, tik 15x3 reižu vietā ir 50 minūtes pret 10 un tā četras stundas, kamēr sasniedzam Plan Praz pacēlāju staciju un esam uzkāpušas kādu kilometru virs ielejas jeb divus virs jūras līmeņa. Iezīmējas pirmās ātrumu atšķirības, un uzmācas atziņa, ka nekāda lielā svara pārdale nav veicama, jo tas mūs varētu palēnināt vēl vairāk.


Sagaidām, kamēr esam visas augšā, izvēlamies labāko pacēlāja mājas pusi, gatavojam vakariņas. Vējš pūš diezgan jestri un ir dzestri.


Krēslo. Atklājam, ka ap pacēlāja māju ir lampas ar kustību sensoriem, tāpēc pārvācamies uz mājas galu, kur par laimi lampu nav. Tajā pusē arī ceļam teltis, veļam akmeņus, kur tās atsiet, lai neaizpūš pa gaisu, kamēr neesam pašas ielīdušas iekšā. Ceļu un ceru, ka naktī stipri nelīs, jo īpaši labi neizdodas telti nospriegot, gan vēja, gan iemaņu trūkuma dēļ.
Āāaaa, tā ņemšanās, kamēr esi sapakojies, lai varētu gulēt, cīņa ar mantu nepazaudēšanu mantās, to likšana un pārlikšana, somu iedabūšana teltī, utt, utt. Fūuu, miers, var gulēt! Pārsteidzoši labi un saldi.
Naktī ik pa laikam dzirdama lietus čoboņa un vēja brāzmas, bet kopumā viss mierīgi, ik pa laikam sajūta, ka kāds staigā, bet gulēt var. Neviens projām nedzen. Ārā pilnmēness un jau diezgan ātri sāk likties, ka rīts vairs nav tālu, bet slinkums pārbaudīt. Kaut kādā brīdī ir skaidrs, ka rīts ir klāt, man ir apnicis grozīties no vienas puses uz otru dēļ nospiestajiem gurniem un esmu gatava līst ārā no telts, sastapties ar realitāti. Teltī guļot liekas, ka viss būs pelēks un mākonī tīts, nevarēs redzēt tālāk par savu degungalu, bet patiesībā nav nemaz tik traki, mazliet nomācies ir, bet ieleju un pretējo kalnu var redzēt.
Laiks brokastīm un mantu krāmēšanai. Šodien vēl jāuzkāpj puskilometru uz augšu līdz Brevent stacijai, šķērsojot divas pārejas, un tad tik uz leju līdz Les Houches, līdz vakar rezervētajai viesnīcai, bēgot no lietus.
Pēc pusotras stundas esam gatavas doties.


Laiks ar katru brīdi nomācas arvien vairāk, sāk smidzināt. Pēc pirmajiem pārdesmit pievarētajiem augstuma metriem man jāpārģērbjas, atceros arī, ka jāsapūš mans celis, lai labāk dzesējas. Ieturam to pašu grafiku – 50 minūtes ejam, 10 atpūšamies.


Izmantoju katru iespēju atstutēt somu pret kādu klintsbluķi. Pret kalnu iet diezgan grūti, trūkst jaudas un somas svars mani reāli satrauc. Aiz līkuma bez lietus sāk pūst arī vējš, lietus pieņemas spēkā, akmeņi ir slideni un liek būt ļoti uzmanīgai. 


Vietām mazliet sarežģītāk, jāpārvar arī kādas metāla trepes – aukstas un slapjas. Pēc pāris stundām esam augstākajā vietā, līst lietus, migla, vējš, neko nevar redzēt. Izskatās, ka ūdens papildināšanu te nevar veikt, kaut kā būs jāiztiek ar to, kas ir. Jāiet lejā. Pirmās pārdesmit minūtes virzienā uz leju iet forši, vairs nav grūti, atkal ir kāds ātrums, bet kājas jāliek divtik uzmanīgāk, celim nokāpšana ar tādu svaru šķiet vēl kaitīgāka. Gandrīz uz katra soļa izsaku pateicību Ilzei, kas man aizdeva nūjas. Tajās ir spēks!
Lietus līst aumaļām, mazliet izsitamies no grafika 50:10, jo slapjumā sēdēt īsti negribās. Jebkurā gadījumā lejā iet vieglāk, esam viena otrai tuvāk.


Jo tuvāk zemes centram, jo atšķirības atkal kļūst jūtamākas. Arī mans celis kļūst jūtīgāks un gribās ātrāk tikt vaļā no somas. Brīžiem laiks uzlabojas, bet kopumā viss ir diezgan slapjš un dubļains. 


Ieveļoties viesnīcā, kamēr gaidām, lai tante mūs iečeko un nokārto ar Aldu pārējās formalitātes, zem mums veidojas peļķītes (vēlāk atklāju, ka manā somas pārsegā sakrājies tāds kārtīgs puslitriņš lietus, laikam ūdens rezerves gādāju).
Kopumā dienu pavada drūmas priekšnojautas par iecerētajiem plāniem apiet Monblānu. Dienas gaitā esmu sapratusi, ka līdzpaņemtie cimdi tādā lietū un vējā ir par plānu, citām meitenēm līdzīgas domas par siltākām cepurēm un cimdiem, tāpēc esam priecīgas, ka jau četros varam iekārtoties numuriņā un vismaz daļu vakara veltīt šopingam un garderobes papildināšanai. Atliek tik atrast autobusa pieturu un pēc pārdesmit minūtēm būt atpakaļ Šamonī, turpat, kur bijām vakar.
Pēc vakariņām sākās, iespējams, visgrūtākā šī ceļojuma daļa, jo jāsaprot, ko darām tālāk. Skaidrs ir viens, Andai pēc garā nokāpiena celis ir beigts un viņa nemaz ar’ negrib iet apkārt Monblānam. Viņu apmierina arī scenārijs, dzīvot vienai ielejā un izklaidēties tepat pa tuvākajiem kalniem, pēc sajūtām un iegribām konkrētajā dienā. Signe šķiet apslimusi, ir nosalusi un puņķojas, bet grib iet tālāk, taču nav gatava gulēt katru dienu (vai katru otro) slapjā teltī, bet laika prognoze sola tieši tādu scenāriju. Es šādam pavērsienam jau otrajā dienā neesmu gatava, es zināju, ka tā var būt, un viens no reālākajiem iemesliem varētu būt mans celis, bet ne jau uzreiz, vēl tā īsti nemaz nesākot gājienu.
Lai arī man ir bažas, vai es 11 dienas varu nest to somu, un moka neziņa, ko darīs mans celis, es tāpat tajā brīdī nevaru pateikt, ai labi neejam, dzīvojam viesnīcā un katru dienu ejam citā virzienā. Jo mans iekšējais rēķinātājs jau stāsta, kāda starpība, vai tu ej apkārt, vai katru dienu kāp augšā un tad atkal lejā. Es joprojām gribu apiet tam Monblānam, man vajag mērķi... un arī izaicinājumu. Ja vēl būtu cits ekipējums līdzi, tad vismaz varētu domāt par variantiem, bet katru dienu staigāt apkārt viesnīcai mani galīgi neuzrunā.
Šķiet, ka Aldai ir vienalga, kādu scenāriju izvēlamies, viņai lielākās bažas sagādā problēma, kā lai izvēlās scenāriju. Nolemjam iet gulēt un no rīta celties 6.00, lai, ja nu rodas entuziasms uz iešanu, varam iet, ja ne, tad tāpat jāsaprot, ko darām tālāk. Rīts gan sākās tikpat drūms un neskaidrs kā vakars beidzās, tik Signe izskatās vēl slimāka nekā vakarā un vairāk sliecas uz dzīvošanu ielejā. Mūsu domas un sajūtas joprojām ir tik dažādas, cik vēlmes un iespējas. Sākās lielā rēķināšanas un pētīšanas sadaļa – cik tas izmaksā, ja mēs katru nakti nakšņojam kādā kalnu mājā vai viesnīcā, cik izmaksā viesnīca tepat ielejā, kas notiek, ja mēs dalāmies.
Esam izvirzījušas trīs svarīgākās lietas – apiet Monblānam, veselību un naudu – no kurām vienlaicīgi var realizēt divas, jo trešā nav iespējama. Ja izvēlas veselību un apiet Monblānam, tad tas ir dārgi, ja izvēlas veselību un lai ir lēti, tad nevar apiet Monblānam, ja izvēlas lēti un apiet Monblānam, tad guļot teltī, tas nenāk par labu veselībai. Pie trešā scenārija izvērtēšanas man, protams, pasprūk jociņš, ka jāforsē un jāiet bez gulēšanas (tas gan neizklausās pārāk veselīgi J), kas nez kāpēc sasniedz Aldas dzirdīgās ausis. Tā mēs nonākam pie scenārija iet pēc iespējas ātrāk ar mazajām somām, lai vieglāk un mazāk naktis jāguļ viesnīcās. Papētot maršrutu grāmatiņu un cenas, izskatās, ka šis variants varētu atbilst mūsu vēlmēm – apiet Monblānu, nebūtu baigi dārgi (nu tik, cik uz veselības rēķina var ietaupīt), un neapdraudot veselību, slapjām guļot slapjā teltī vai 11 dienas nesot smagu somu. Bet šī scenārija izvēle nozīmē dalīšanos.
Tālāk tiek izvērsti smalki aprēķini, vai meitenēm ielejā īrēt istabiņu priekš divām un mēs īrējam savu pēc atgriešanās Šamonī, vai tomēr lētāk un mums visām izdevīgāk ir īrēt vienu uz visām un uzreiz. Rezultātā mēs tiekam pie 4vietīga numuriņa tajā pašā mājā Aržentjērā, kur pirms astoņiem gadiem, kad ar Aldu šeit bijām kopā ar KG5. 10 eiro par nakti vienai personai plus nodokļi un veļa. Manuprāt, mums izdevās izcils darījums.
Kad plāns ir skaidrs, Alda piesakās aizskriet pēc svaigas bagetes, kamēr mēs krāmējamies un vāram putru brokastīm. Esam gatavas paspēt uz autobusu vienpadsmitos, kas mūs aizvestu līdz Šamonī, kur jāpārkāpj otrā autobusā, kas mūs nogādā Aržentjērā. Mums saimnieks atļauj atstāt mantas, kamēr iztīra istabiņu, un mēs varam laist šopingā. Jau atkal! Trešā diena un trešais šopings, Kārlis nebūs priecīgs J Bet man jānopērk mazā soma un saulesbrilles, jo savējās pirms lidojuma aizmirsu paņemt no mašīnas.
Būtībā mums visām četrām ir viens mērķis – nopirkt mazo mugursomu. Dienas beigās mums visām bija jauna mugursoma, bet katrai pilnīgi citāda. Jāsaka godīgi, īpašas izvēles nebija, biju diezgan vīlusies. Noskatīju divus variantus: Milet 30l par 140,- un Quechua 27l par 34,- ar divlitrīgu dzeršanas sistēmu komplektā. Tie 27l izskatījās krietni mazāki par 30l, nesaprotu kā viņi tos mēra. Tāpat kā 140 eiro izskatās krietni vairāk par 34. Bez saskaņošanas ar vīru tik daudz naudas par mazo somu, kuru īstenībā mums nevajag, jo mājās jau vairākas ir, atdot negribās, tāpēc nolemju, ka, ja jāpērk šodien, tad pērku lēto. Nedaudz vēlāk ar Aldu, kurai ar somas izvēli neiet vieglāk, nolemjam, ka vēl vienu dienu šopingam mēs netērēsim, un savu gājienu sāksim jau rīt, kamēr vēl sola puslīdz ciešamu laiku. Tagad tik paliek baža, ka soma varētu būt par mazu.
Un vakarā krāmējoties gājienam, esmu pilnīgi pārliecināta, ka vajadzēja ņemt dārgo, bet ko nu vairs, rīt īsi pirms septiņiem ir pirmais vilciens uz les Houches, ar kuru mums jāstartē. Tagad atliek ļoti izvērtēt, ko ņemt līdzi un bez kā varētu iztikt. Līdzi ir absolūtais minimums: aptieciņa, termoveļa naktij, pārtika, dzeramais un pa vienai kārtai no apģērba, ar ko iet pa dienu. Neveiksmīgi noformulēta jautājuma un saņemtās atbildes dēļ, krāmēšanās procesam pieejam ļoti individuāli, bet par laimi kļūmju nav daudz, kā vēlāk atklājas, tik tas, ka mums līdzi ir divas šķēres, bet nav naža. Kā arī izdarīta nepareiza izvēle, ņemt manu telefonu nevis ārējo bateriju, bet par to vēlāk...

Apkārt Monblānam. 1.diena.
Apkārt Monblānam. 2.diena.
Apkārt Monblānam. 3.diena.
Apkārt Monblānam. 4.diena.
Apkārt Monblānam. 5.diena.
Apkārt Monblānam. Nobeigums

No comments: