Tuesday, October 17, 2017

Apkārt Monblānam. 5.diena.

Kādu brīdi jau neguļās un vārtos pa gultu, bet neviens vēl neceļas, laikam ir agrs (še tev nu bija kārtīgi izgulēšos!). Pamazām sākas rosība, ir kādi septiņi no rīta. Lēnas brokastis, paralēli apgūstu mapsme un mēģinu iezīmēt šīsdienas ceļu. Andai šodien lielāki plāni, viņa aizdodas pirmā. Šodien galīgi negribās steigties, bet tā kā ārā ir brīnišķīgs laiks un sola līdz šim jaukāko dienu, vajadzētu sākt to baudīt.

Pa nakti Alda ir pārdomājusi, būtu tomēr jauki pabeigt to apli abām kopā, un jau zīmē takas, pa kurām iet. Tā kā Alda te nav pirmo reizi, viņa iezīmē pašus skaistākos ceļus, diezgan atšķirīgus no grāmatiņas maršruta. Kaut kā mazliet neveikli, jo Signe nolemj ar mums neiet. Laikam netic, ka tas varētu būt tā lēnām un mierīgi J
Ap kādiem deviņiem esam gatavas doties. Pāris pieturas pabraucam atpakaļ ar autobusu, kur mēs vakar jau bijām, tur sākas noskatītā taka.


Ja labi ieskatās, uz pārejas var redzēt namiņu, kurā mūs vakar neielaida.


Ja iepriekšējās dienas mēs reti kādu cilvēku satikām, tad šodien viņu netrūkst. Takas mudž no dabas baudītājiem. Ik pa laikam nākas kādam paiet garām. 



Tā kā vakar nogājām lejā uz ieleju, tad šodiena jāsāk ar kāpienu atpakaļ augšā. Pa šo taku augstuma metri krājas diezgan strauji. Īpaši vietās, kas aprīkotas ar metāla kāpnēm.


Drīz vien sasniedzam balkonu un pirmos ezeriņus. Tie šodien ir īpaši skaisti, tajos atspīd saule, sniegs un debesis. Ir tāda agra pavasara noskaņa. 


Ceļā uz Balto ezeru mēs sastopam kalnu āzi – modeli. Tas ļoti cēli un eleganti uzkāpa uz takas mums tieši priekšā, papozēja un tad tā nesteidzīgi aizgāja tālāk.


Baltais ezers šodien nav diezko dzidrs, un Monblāna atspulgs tajā ir nedaudz pelēcīgs.


Mazliet uz augšu, mazliet uz leju, šodienas gājiens tāds baudāms, spīd saule un gribās pačilot, bet Alda neļauj J Iepriekšējo dienu nogurums ir manāms, it kā visu laiku gribās ēst, bet tos žāvētos augļus ar pliekano isostar dzērienu galīgi negribās. Pietrūkst man tā siltā tavellanča pusdienās. Ar tiem batoniņiem, maizēm un žāvētajiem auļiem ir stipri par īsu.


Mūsu ceļš ved gar Indeksu. Šai virsotnei jau ir sava vēsture. Tur es pirmo reizi kāpu ar tradicionālo drošināšanu kā pirmā no sasaites, lieki teikt, ka toreiz te bija auksts, slapjš un lietains, turklāt tad no smalkajiem apģērbiem mums vēl nekā daudz nebija. Kāpu tajā brīdī ar vienīgajām man esošajām orientēšanās biksēm. Kurš tad zināja, ka pie +4 grādiem labāk vilkt slēpošanas bikses. Savai pirmajai Goretex jakai gan biju naudu saknapinājusi. Bet tā salusi kā toreiz vairs neesmu(nekur jau arī neesmu bijusi J). Kamēr vēl liec tos drošināšanas punktus un kāp, ir ok, bet pēc tās slodzes, kad jāpieņem stacijā sasaites biedri, tu trīci tā, ka nevari uz vietas noturēties. Divas virves izkāpām, tālāk īsti nebija skaidrs, kur jāiet. Instruktors ar iepriekšējo sasaiti tajā miglā vairs nebija saskatāms. Pabāžot galvu virs kores, kas jātraversē, šķiet tevi aizpūtīs pa gaisu. Neviens no sasaites biedriem negrib pārņemt vadību un iet kā pirmais. Ir nejēgā auksti, nu tā, ka parunāt grūti no trīcēšanas. Tika pieņemts lēmums par nolaišanos. Tā teikt palika parāds, bet nākamajā dienā es tiku pie savām pirmajām The North Face biksēm J
Arī šodien, šajā skaistajā un saulanajā dienā Indekss parāda savu dabu. Ir ietīts mākonī tā, ka nevar redzēt (tur laikam nekad nav saulains J). Nu, šodien es šeit arī negribētu kāpt, izskatās tikpat auksts un pretīgs kā toreiz, bonusā vēl apsnidzis ar sniegu (to gan nevar redzēt, bet es zinu, ka tā ir J). Parāds šoreiz netiks dzēsts (ne rīt, ne parīt un ne šajā braucienā).


Aldas izvēlētā taka met loku ap Indeksu un pa nobirām vijas uz augšu uz pāreju (Col de la Gliere, 2461m). Jau pēc pirmajiem metriem man galīgi nepatīk tas, ka būs jākāpj uz augšu. Nav spēka. Kaut kā varonīgi cīnos ar sevi un velkos uz priekšu, bet vāji. Redzu kā Alda vieglā solī no manis atālinās aizvien vairāk. Gribās raudāt. Bubinu pie sevis un dusmojos, kāpēc negāju viena, kāpēc ļāvos avantūrai ar Aldu, es taču viņu zinu J Es taču zināju, ka šī diena nebūs nekāda vieglā J Dusmojos par to, ka šis kāpiens man atņems iespēju noslēgt apli ap Monblānu un vēlreiz noiet beidzamo posmu, ko gājām pašā ceļojuma sākumā. Es taču varēju iet pa kādu zemāku taku, pa grāmatiņā aprakstītā maršruta taku. Lēnām, lēnām velkos augšā. Pēdējais posms ir interesantāks, ir stāvāks un var pieturēties pie margām, lai neienāk prātā novelties lejā un sākt visu no sākuma. 


Kamēr es cīnos ar sevi un kalnu, un domāju, kā gribētos, lai kalnā tā viegli un baudāmi varētu kāpt, nu tā, kā citi, Alda pa to laiku ir uzcēlusi mazu sniegavīriņu.


No pārejas, protams, paveras brīnišķīgs skats, tāpat kā mans skats uz dzīvi, nu jau atkal ir labi, īpaši, ja uztaisām pauzi un apēdam vēl atlikumus no Šveicē pirktās bagetes ar sieru un gaļu.


Tagad vēl drusciņ pa akmens bluķiem jāpacilpo uz leju un augšu līdz Col Cornu (2406m) un tad jau iesim lejā, uz turieni, kur pirmajā naktī nakšņojām.


Pulkstenis gan mūs dara nemierīgas, vai mēs paspēsim, ir jau pāri trijiem. Ceram, ka ap pieciem būsim pie mūsu pacēlāju stacijas un tad mēģināsim paspēt uzskriet Brevent virsotnē  un paspēt uz pēdējo vilcienu.
Šeit ir skaisti un var dabūt bildes kā tapetes.




Ilgi gan neatļaujamies baudīt skatu, jo nedrīkst taču aizmirst, ka mūsu mērķis bija bliezt apkārt Monblānam J Ejot lejā, pamanos vēl kārtīgi paslīdēt un nolikties gar zemi. Mans Ice Power ir praktiski tukšs, un vispār nu jau divas, ja ne visas trīs, dienas man galīgi nesanāk būt uzmanīgai pret savu celīti, ir iestājies absolūts močīšanas stāvoklis, kad par ceļa saudzēšanu īsti nav laika tā kārtīgi padomāt. Lai gan grūti to nosaukt par močīšanu, būs vien jāatzīst, ka esmu šausmīgi lēna (kā jau Kārlis saka, čamma J).


Pie mūsu pacēlāja mājas esam pēc pieciem, izskatās, ka būs grūti paspēt uz pēdējo vilcienu atpakaļ uz Aržentjēru, grāmatiņa tam paredz kādas četras piecas stundas, bet mēs tomēr mēģināsim. Gribās jau tomēr paskatīties kā tur izskatās, kad nav miglas un lietus.
Ar visu manu vilkšanos uz Brevent pāreju, mēs esam ātrākas par kādām 10-15 minūtēm nekā ejot ar lielo somu. Skats arī ir drusku cits J



Salīdzinājumam:


Šis posms kaut kā aiziet vieglāk, nezinu, vai tāpēc, ka te jau būts, vai tāpēc, ka beidzamais posms, vai tāpēc, ka es zinu, ka šis ir beidzamais kāpums uz augšu, un kaut kad, salīdzinoši drīz, mēs būsim tur, kur pirms piecām dienām. Un aplis būs noslēdzies.


No Brevent virsones Momblāns ir vistuvāk apskatāms, kad iet tam apkārt.


Te ir šīsdienas augstākā vieta.


Nu jau ir skaidrs, ka uz pēdējo vilcienu mēs noteikti paspējam, bet gribētos paspēt uz iepriekšējo, kas ir stundu agrāk, lai nav jāgaida nākamais. Izskatās diezgan nereāli, bet mēģinām iespringt. Izpūšu pēdējās Ice Power piles un aiziet!
Kaut kad pusē uz norādēm esošo laiku līdz les Houches vilcienam mēs iekavējam par 10 minūtēm. Kad mūsu augstums jau ir salīdzināms ar les Houches augstumu, līdz vilcienam ir palicis tikpat laika kā norādīts uz norādēm. Steidzamies!


Stacijā esam 10 minūtes pirms vilciena, varam nesteidzīgi izbaudīt skaisto saulrietu, sazvanīt meitenes un uzprasīties, lai mūs sagaida ar vakariņām. Viņas ir tik foršas! Mani un Aldas pārtikas krājumi ir gaužām švaki, rīt pirmais darbs būs aiziet uz veikalu J Bet šodien sagurums, tas ir izdarīts sajūta, kaut kāds prieciņš par paveikto.




Kārlis pirms manas aizbraukšanas man novēlēja „izbaudīt”, es pieņemu viņš runāja par šo gājienu, ne reizi vien, ejot un cīnoties ar sevi, es domāju, vai to var saukt par baudu, vai šito vispār var izbaudīt. Vēl atbraucot mājās es domāju, lai nu ko, bet ar izbaudīšanu šīs divas nedēļas nevarētu asociēt. Bet ziniet, beidzot es to izbaudu, tagad, sēžot mīkstā dīvānā, rakstot un atceroties piedzīvoto. (Siguldas kalnu maratona divi apļi ar saviem 53,6km, ko es tomēr nenoturējos un aizbraucu apskatīt, bija nieks salīdzinot ar jebkuru no iepriekšējām dienām.)
Precīzu aprēķinu par šodien pieveiktajiem metriem un kilometriem nav, noieti ir vismaz 26km, varbūt drusku vairāk un gan jau ka kādu pusotru divus kilometrus esam savākušas uz augšu un mazliet vairāk uz leju, par tik, cik Aržentjēra ir augstāk par les Houches.
Bet ko tagad? Ir piektdienas vakars, lidmašīna mums tikai nākamajā ceturtdienā. Vēl palikušas piecas dienas. Mēs jau nosmējāmies, ka varam paspēt apiet vēlreiz, tagad varētu iet pretējā virzienā J Bet nē, rīt es atpūtīšos, es nekur neiešu, es vairs negribu kāpt kalnā, un nepiedāvājiet man žāvētus augļus. Nedod dievs vēl ar ūdeni vai vārgu Isostar dzērienu J

Gulēt aizeju ar atvieglojuma sajūtu, rīt vairs nevajadzēs iet.

Apkārt Monblānam. Nobeigums

No comments: