Kādu
brīdi jau neguļās un vārtos pa gultu, bet neviens vēl neceļas, laikam ir agrs
(še tev nu bija kārtīgi izgulēšos!). Pamazām sākas rosība, ir kādi septiņi no
rīta. Lēnas brokastis, paralēli apgūstu mapsme
un mēģinu iezīmēt šīsdienas ceļu. Andai šodien lielāki plāni, viņa aizdodas
pirmā. Šodien galīgi negribās steigties, bet tā kā ārā ir brīnišķīgs laiks un
sola līdz šim jaukāko dienu, vajadzētu sākt to baudīt.
Pa
nakti Alda ir pārdomājusi, būtu tomēr jauki pabeigt to apli abām kopā, un jau
zīmē takas, pa kurām iet. Tā kā Alda te nav pirmo reizi, viņa iezīmē pašus
skaistākos ceļus, diezgan atšķirīgus no grāmatiņas maršruta. Kaut kā mazliet
neveikli, jo Signe nolemj ar mums neiet. Laikam netic, ka tas varētu būt tā
lēnām un mierīgi J
Ap
kādiem deviņiem esam gatavas doties. Pāris pieturas pabraucam atpakaļ ar
autobusu, kur mēs vakar jau bijām, tur sākas noskatītā taka.
Ja labi ieskatās, uz pārejas var redzēt namiņu, kurā mūs vakar neielaida.
Ja iepriekšējās
dienas mēs reti kādu cilvēku satikām, tad šodien viņu netrūkst. Takas mudž no
dabas baudītājiem. Ik pa laikam nākas kādam paiet garām.
Tā kā vakar nogājām
lejā uz ieleju, tad šodiena jāsāk ar kāpienu atpakaļ augšā. Pa šo taku augstuma
metri krājas diezgan strauji. Īpaši vietās, kas aprīkotas ar metāla kāpnēm.
Drīz
vien sasniedzam balkonu un pirmos ezeriņus. Tie šodien ir īpaši skaisti, tajos
atspīd saule, sniegs un debesis. Ir tāda agra pavasara noskaņa.
Ceļā uz Balto
ezeru mēs sastopam kalnu āzi – modeli. Tas ļoti cēli un eleganti uzkāpa uz
takas mums tieši priekšā, papozēja un tad tā nesteidzīgi aizgāja tālāk.
Baltais
ezers šodien nav diezko dzidrs, un Monblāna atspulgs tajā ir nedaudz pelēcīgs.
Mazliet
uz augšu, mazliet uz leju, šodienas gājiens tāds baudāms, spīd saule un gribās
pačilot, bet Alda neļauj J Iepriekšējo dienu nogurums ir manāms,
it kā visu laiku gribās ēst, bet tos žāvētos augļus ar pliekano isostar
dzērienu galīgi negribās. Pietrūkst man tā siltā tavellanča pusdienās. Ar tiem
batoniņiem, maizēm un žāvētajiem auļiem ir stipri par īsu.
Mūsu
ceļš ved gar Indeksu. Šai virsotnei jau ir sava vēsture. Tur es pirmo reizi
kāpu ar tradicionālo drošināšanu kā pirmā no sasaites, lieki teikt, ka toreiz
te bija auksts, slapjš un lietains, turklāt tad no smalkajiem apģērbiem mums
vēl nekā daudz nebija. Kāpu tajā brīdī ar vienīgajām man esošajām orientēšanās
biksēm. Kurš tad zināja, ka pie +4 grādiem labāk vilkt slēpošanas bikses. Savai
pirmajai Goretex jakai gan biju naudu
saknapinājusi. Bet tā salusi kā toreiz vairs neesmu(nekur jau arī neesmu bijusi
J).
Kamēr vēl liec tos drošināšanas punktus un kāp, ir ok, bet pēc tās slodzes, kad
jāpieņem stacijā sasaites biedri, tu trīci tā, ka nevari uz vietas noturēties.
Divas virves izkāpām, tālāk īsti nebija skaidrs, kur jāiet. Instruktors ar
iepriekšējo sasaiti tajā miglā vairs nebija saskatāms. Pabāžot galvu virs kores,
kas jātraversē, šķiet tevi aizpūtīs pa gaisu. Neviens no sasaites biedriem
negrib pārņemt vadību un iet kā pirmais. Ir nejēgā auksti, nu tā, ka parunāt
grūti no trīcēšanas. Tika pieņemts lēmums par nolaišanos. Tā teikt palika
parāds, bet nākamajā dienā es tiku pie savām pirmajām The North Face biksēm J
Arī
šodien, šajā skaistajā un saulanajā dienā Indekss parāda savu dabu. Ir ietīts
mākonī tā, ka nevar redzēt (tur laikam nekad nav saulains J).
Nu, šodien es šeit arī negribētu kāpt, izskatās tikpat auksts un pretīgs kā
toreiz, bonusā vēl apsnidzis ar sniegu (to gan nevar redzēt, bet es zinu, ka tā
ir J).
Parāds šoreiz netiks dzēsts (ne rīt, ne parīt un ne šajā braucienā).
Aldas
izvēlētā taka met loku ap Indeksu un pa nobirām vijas uz augšu uz pāreju (Col de la Gliere, 2461m). Jau pēc
pirmajiem metriem man galīgi nepatīk tas, ka būs jākāpj uz augšu. Nav spēka.
Kaut kā varonīgi cīnos ar sevi un velkos uz priekšu, bet vāji. Redzu kā Alda
vieglā solī no manis atālinās aizvien vairāk. Gribās raudāt. Bubinu pie sevis
un dusmojos, kāpēc negāju viena, kāpēc ļāvos avantūrai ar Aldu, es taču viņu
zinu J
Es taču zināju, ka šī diena nebūs nekāda vieglā J Dusmojos par
to, ka šis kāpiens man atņems iespēju noslēgt apli ap Monblānu un vēlreiz noiet
beidzamo posmu, ko gājām pašā ceļojuma sākumā. Es taču varēju iet pa kādu zemāku
taku, pa grāmatiņā aprakstītā maršruta taku. Lēnām, lēnām velkos augšā.
Pēdējais posms ir interesantāks, ir stāvāks un var pieturēties pie margām, lai
neienāk prātā novelties lejā un sākt visu no sākuma.
Kamēr es cīnos ar sevi un
kalnu, un domāju, kā gribētos, lai kalnā tā viegli un baudāmi varētu kāpt, nu
tā, kā citi, Alda pa to laiku ir uzcēlusi mazu sniegavīriņu.
No
pārejas, protams, paveras brīnišķīgs skats, tāpat kā mans skats uz dzīvi, nu
jau atkal ir labi, īpaši, ja uztaisām pauzi un apēdam vēl atlikumus no Šveicē
pirktās bagetes ar sieru un gaļu.
Tagad
vēl drusciņ pa akmens bluķiem jāpacilpo uz leju un augšu līdz Col Cornu (2406m) un tad jau iesim lejā,
uz turieni, kur pirmajā naktī nakšņojām.
Pulkstenis
gan mūs dara nemierīgas, vai mēs paspēsim, ir jau pāri trijiem. Ceram, ka ap
pieciem būsim pie mūsu pacēlāju stacijas un tad mēģināsim paspēt uzskriet Brevent virsotnē un paspēt uz pēdējo vilcienu.
Šeit
ir skaisti un var dabūt bildes kā tapetes.
Ilgi gan neatļaujamies baudīt skatu,
jo nedrīkst taču aizmirst, ka mūsu mērķis bija bliezt apkārt Monblānam J
Ejot lejā, pamanos vēl kārtīgi paslīdēt un nolikties gar zemi. Mans Ice Power
ir praktiski tukšs, un vispār nu jau divas, ja ne visas trīs, dienas man galīgi
nesanāk būt uzmanīgai pret savu celīti, ir iestājies absolūts močīšanas
stāvoklis, kad par ceļa saudzēšanu īsti nav laika tā kārtīgi padomāt. Lai gan
grūti to nosaukt par močīšanu, būs vien jāatzīst, ka esmu šausmīgi lēna (kā jau
Kārlis saka, čamma J).
Pie
mūsu pacēlāja mājas esam pēc pieciem, izskatās, ka būs grūti paspēt uz pēdējo
vilcienu atpakaļ uz Aržentjēru, grāmatiņa tam paredz kādas četras piecas
stundas, bet mēs tomēr mēģināsim. Gribās jau tomēr paskatīties kā tur izskatās,
kad nav miglas un lietus.
Ar
visu manu vilkšanos uz Brevent
pāreju, mēs esam ātrākas par kādām 10-15 minūtēm nekā ejot ar lielo somu. Skats
arī ir drusku cits J
Salīdzinājumam:
Šis
posms kaut kā aiziet vieglāk, nezinu, vai tāpēc, ka te jau būts, vai tāpēc, ka
beidzamais posms, vai tāpēc, ka es zinu, ka šis ir beidzamais kāpums uz augšu,
un kaut kad, salīdzinoši drīz, mēs būsim tur, kur pirms piecām dienām. Un aplis
būs noslēdzies.
No
Brevent virsones Momblāns ir vistuvāk
apskatāms, kad iet tam apkārt.
Te
ir šīsdienas augstākā vieta.
Nu
jau ir skaidrs, ka uz pēdējo vilcienu mēs noteikti paspējam, bet gribētos
paspēt uz iepriekšējo, kas ir stundu agrāk, lai nav jāgaida nākamais. Izskatās
diezgan nereāli, bet mēģinām iespringt. Izpūšu pēdējās Ice Power piles un
aiziet!
Kaut
kad pusē uz norādēm esošo laiku līdz les Houches vilcienam mēs iekavējam par 10
minūtēm. Kad mūsu augstums jau ir salīdzināms ar les Houches augstumu, līdz
vilcienam ir palicis tikpat laika kā norādīts uz norādēm. Steidzamies!
Stacijā
esam 10 minūtes pirms vilciena, varam nesteidzīgi izbaudīt skaisto saulrietu,
sazvanīt meitenes un uzprasīties, lai mūs sagaida ar vakariņām. Viņas ir tik
foršas! Mani un Aldas pārtikas krājumi ir gaužām švaki, rīt pirmais darbs būs
aiziet uz veikalu J Bet šodien sagurums, tas ir izdarīts
sajūta, kaut kāds prieciņš par paveikto.
Kārlis
pirms manas aizbraukšanas man novēlēja „izbaudīt”, es pieņemu viņš runāja par
šo gājienu, ne reizi vien, ejot un cīnoties ar sevi, es domāju, vai to var
saukt par baudu, vai šito vispār var izbaudīt. Vēl atbraucot mājās es domāju,
lai nu ko, bet ar izbaudīšanu šīs divas nedēļas nevarētu asociēt. Bet ziniet,
beidzot es to izbaudu, tagad, sēžot mīkstā dīvānā, rakstot un atceroties
piedzīvoto. (Siguldas kalnu maratona divi apļi ar saviem 53,6km, ko es tomēr nenoturējos un aizbraucu apskatīt, bija nieks salīdzinot ar jebkuru no iepriekšējām dienām.)
Precīzu
aprēķinu par šodien pieveiktajiem metriem un kilometriem nav, noieti ir vismaz
26km, varbūt drusku vairāk un gan jau ka kādu pusotru divus kilometrus esam
savākušas uz augšu un mazliet vairāk uz leju, par tik, cik Aržentjēra ir
augstāk par les Houches.
Bet
ko tagad? Ir piektdienas vakars, lidmašīna mums tikai nākamajā ceturtdienā. Vēl
palikušas piecas dienas. Mēs jau nosmējāmies, ka varam paspēt apiet vēlreiz,
tagad varētu iet pretējā virzienā J Bet nē, rīt es
atpūtīšos, es nekur neiešu, es vairs negribu kāpt kalnā, un nepiedāvājiet man
žāvētus augļus. Nedod dievs vēl ar ūdeni vai vārgu Isostar dzērienu J



























No comments:
Post a Comment