Saturday, October 14, 2017

Apkārt Monblānam. 2.diena.

Ceļamies pirmās. Jūtos labi izgulējusies un atpūtusies, par vakardienas piedzīvojumiem liecina tik manas aizpampušās acis (laikam dzerts par maz un slodze par lielu). Ārā mūs gaida pārsteigums, pabieza sniega kārta! Sēžam koptelpā, ēdam brokastis un domājam, ko darīt. Vienām iet pa augšu negribās. Nolemjam pagaidīt, ko darīs citi. Arī viņi ir sākuši mosties un brokastot. Visi gaida, neviens neiet. Cik pajautājam par plāniem, neviens pa augšu nedomā iet.

Ir jau gandrīz astoņi, jāsāk kustēties.

To nevar redzēt, bet aiz manis ir trīs teltis. Tā būtu izskatījusies mūsu naktsmītne, ja ietu ar lielajām somām. 
Nolemjam iet pa leju, lai gan ļoti negribās nokāpt un kāpt atkal augšā, bet sniegs ir sniegs un Alda ir botās. Redzēt tāpat neko nevarēs, jo viss vēl ir mākonī tīts.


Arī mūsu divas dāmas ir šeit, viņas par mums ir nedaudz ātrākas, bet arī bez navigācijas.


Ceļu lejup uzsākam reizē. Mazliet pārsteidz, ka neviens te nav gājis, jo pirms mums noteikti kāds jau aizgāja un teica, ka ies pa leju. Dīvaini, bet kā ir, tā ir. Sākumā mēs ar Aldu ejam kā pirmās, pēc kāda brīža dāmas mūs apsteidz, aiz mums seko lielāka grupa, bet mēs viņus drīz vairs neredzam.


Ar dāmām vēl pāris reižu pamaināmies ar secību uz apģērbšanās/izģērbšanās rēķina. Bet pēc ielejas ciema, kad pēdējo reizi viņām pagājām garām, pēc tam vairs neredzējām.
Vispār šodien ceļš jau no pašas kalnu mājas bija slapjš un slidens, sākumā sniegs ar dubļiem, pēc tam dubļi ar sniegu, tad tikai dubļi, nedaudz asfalts un atkal dubļi, un tā kamēr atpakaļ augšā līdz sniegam un dubļiem. Nokāpiens lejā un atpakaļ augšā mums maksāja vairākas stundas, plus vēl rīta gaidīšana, šķiet šodien tālu netiksim, lai gan plāns bija tikt līdz Kūrmaijerai, Itālijā. Lietus arī līst gandrīz visu laiku. Pirms Seigne pārejas (2526m) un Itālijas robežas šķērsošanas vējš purina ne pa jokam, auksti nav tikai tāpēc, ka jāiet pret kalnu. Vispār diena ir iesākusies diezgan drūma un pelēka. No skaistajiem skatiem uz Monblānu mums čiks vien ir – migla, sniegs un vējš. Pūš no pārejas atpakaļ uz Franciju.


Gribās ātrāk no šejienes prom. Pamazām tipinot lejā ielejā, laiks mainās, pūš mazāk un parādās saulīte. Kļūst skaisti.



Plānojam aiziet līdz naktsmītnei Elizabete, kur noslēdzas trešā maršruta diena, lai tur uzpildītu ūdens rezerves un uztaisītu pusdienas.


Mums pa priekšu iet džeki, kas izskatās šodien darījuši ko nopietnāku, līdzi ir sniega lāpstas un virves. Tā kā viņi izskatās savu šīsdienas plānu izpildījuši, ātri tiekam viņiem garām, jo mums tomēr jāsteidzas. Netrūkst dullo, kas pa to dubļu taku, kur mēs šļūcām lejā, mēģinās uzbraukt ar riteni augšā. Nu, lai viņiem veicas! J
Kad izrādās, ka Elizabete nav takas malā, bet uz to ir jāpakāpjas kalnā, savu plānu mainām, negribās lieki piepūlēties un tērēt laiku, jo diena jau ir stipri pusē. Turpinām nogājienu. No augšas izskatās, ka lejā būs jāiet pa skrejceļu – ielejas dibenā ir pilnīgi taisns, izskatās pat asfaltēts, ceļš. Lejā gan tas nebija tik līdzens un gluds, bet taisns gan. Mēģinām atcerēties, ka tagad Bonžūr! vietā jāsaka Bondžorno!, esam tak Itālijā. Un tā kā laiks šajā kalna pusē ir jauks un saulains, cilvēku uz takām šeit netrūkst.
Uz Elizabeti neaizgājām, tāpēc dzeramo ūdeni nedabūjām uzpildīt, pusdienām ūdeni jāpasmeļ no ceļmalas strauta. Nedaudz pakāpjoties jau nākamajā nogāzē, nolemjam, ka šī pļaviņa ir pietiekami jauka nelielai atpūtai, kamēr uzvārās ūdens.


Kamēr vārās ūdens, vēroju apkārtni, un pēkšņi ienāk prātā doma, ka tam kalnam, kas tikko pavērās skatam no mākoņu aizsega, vajadzētu būt īstajam. Nevar tak būt tā, ka, ejot apkārt Monblānam, mēs to tā arī neredzēsim no otras puses. Ar Aldu nolemjam, ja arī tas nav Monblāns, tad mēs tāpat uzskatīsim, ka tas ir J


Kamēr vārās ūdens mums paiet garām paliela vīru grupa no Izraēlas (vispār izraēļu uz takām bija daudz) un kāds ļoti vecs kungs, kuru pieņēmu par vietējo itāli, kam pastaiga kalnos nav nekas sevišķs. Vēlāk mums sanāca paieties kopā ar diviem no grupas un aprunāties, viņi izstāstīja, ka vecais kungs ir 86 gadus vecs un viņi visi katru gadu kopā ar viņu dodas kādā pārgājienā. Vecais vīrs ir tēvs pārējo vīriešu skolasbiedram, kas gāja bojā vēl kamēr visi mācījās kopā vienā klasē. Kopš tā laika viņiem ir tradīcija katru gadu vienu nedēļu veltīt pārgājienam kopā ar drauga tēvu. Vecais vīrs nesen bija atgriezies no Himalajiem, kur bija dzīvojis (staigājis) trīs mēnešus. Man tas likās apbrīnojami, gan tas, ko spēj vecais vīrs, gan attiecības, kas pastāvēja starp šiem 13 kungiem. Skolu viņi nepabeidza nedz pagājšgad, nedz aizpagājšgad, bet vairāk kā 10, ja ne pat 20 gadus atpakaļ.


Ūdens uzvārījies, savas 15 minūtes atkal varam iet. Šobrīd laiks ir vienkārši burvīgs spīd saule, ir silti, beidzot var atkal kaut ko redzēt. Bet šī idille nav uz ilgu, kāpjot atkal augstāk, mūs sagaida vējš, pūš iekšas ārā. Jo tuvāk 2km virs jūras, jo atkal zūd jauda, bet nav tik traki, jo tomēr pavisam nesen ir labi paēsts. Lai gan laiks ir diezgan skaidrs, no kalna puses vējš sejā sit smalkus krusas gabaliņus, kas griež kā ar nazi.


Par laimi, kad tiekam pāri augstākajai vietai (2430m), vairs jācīnās tikai ar vēju, kas pieņēmies spēkā. Mēģinu uzvilkt lietusbikses, tās nepalaižot pa vējam, nav viegli. Bet vismaz, kad bikses kājās, nav tik trakoti auksti.
Ilgi gan nav jāgaida, kad tās bikses un arī jakas, un cimdi atkal jāvelk nost. Te arī uzsākam sarunu ar mūsu ceļabiedriem no Izraēlas, un kopā aizejam līdz viņu naktsmītnei, mums vēl kāda stunda, drusku vairāk, pēc tam, ko tikt lejā līdz pilsētai. Runājamies par šo un to, gan rogainingu, gan UTMB, un nespējam saprast, kā šo apli var noskriet 21 stundā. Man nav skaidrs, kurā brīdī te vispār var skriet. Uz augšu nevelk, bet uz leju neļauj akmeņi, dubļi un nobiras.
Pašķiramies no kungiem un pa putekļaino taku dodamies atpakaļ civilizācijā. Zābaki kļūst brūni un ir sajūta, ka šeit nav lijis mēnešiem. Beidzot varam likt lietā manu telefonu un sazvanīt Aržentjērā palikušās meitenes, beidzot painformēt, ka mums viss kārtībā, jo neviena no sūtītajām īsziņām līdz viņām vēl nav spējusi aiziet. Pie reizes arī palūgt, ja viņas ir mājās, lai sameklē un norezervē mums viesnīcu. Viņas vēl nav mājās, tāpēc vienojamies sazināties vēlāk.
Kūrmaijerā ierodamies īsi pirms sešiem. 


Nevaram uzreiz atrast info centru, tāpēc sanāk izmest mazu līkumiņu, bet vismaz nolūkojam veikalu, kurā papildināt savus ēdamā krājumus. Starpcitu, soma šobrīd liekas pavisam labā izmērā, un tās esamību uz muguras vispār nevar just.
Infocentrs ir slēgts. Ejam uz tualeti; paveicās, tur ir rozete, kur uzlādēt Aldas telefonu, turpat arī dažu minūšu laikā norezervējam viesnīcu, par kuru teikts: „Very good breakfest!” Gar tualeti nostaigā apsargs. Pēc brīža sieviešu tualetē ienāk pāris kungi, saprotam, ka laiks doties. Sazvanām Aržentjēru un dodamies uz veikalu. Pieliekam pilnas somas un iegūstam vēl vienu maisiņu, ko nest.
Viesnīca. Istabiņa. Ieejam. Jopcik! Tur balts paklājs, bet mums kājās apavi, kas mirkuši divas dienas un pēc tam gājuši pa taku ar putekļiem kā tuksnesī. Apavi ātri tiek nosodīti un izsūtīti sēdēt uz balkona. Civilizācija. Duša. Internets. Vakariņas gan uzvārām turpat uz prīmusa. Civilizācijai, protams, ir mīnusi, daudz laika notērējam uz telefonsarunām un saraksti internetā. Kārtīgai nākamo dienu saplānošanai laiks atkal par īsu. Jāiet gulēt. Šodien pieveiktais: 38km uz priekšu, 1464m uz augšu un 2747m uz leju (rēķināts pēc grāmatiņas, jo nekādu paralēlo mērījumu mums nav, nebija elektrības J). Ceļā pavadījām mazliet mazāk kā 10 stundas.

Izdaudzinātās brokastis, gan nozīmē vienu – mēs rīt laicīgi nesāksim iet.

No comments: