Tuesday, August 9, 2011

Mēģinājums pārvarēt depresiju :)

Pēc pēdējā brauciena un vecāku pavadīšanas uz mājām, šejieni (tas ir mūsu famīliju) piemeklējusi tāda nostaļģiski apātiski skumīga sajūta, ko varētu dēvēt par sava veida depresiju... Pāris nedēļas tā panīkusi, nolēmu, ka jāmēģina tam atrast zāles. Nevar taču Baibai likt sēdēt mājās un ciest J (Nav nekāda patīkamā atpūta čīkstošu un neapmierinātu bērnu kompānijā J) Un, galu galā, es taču viņai solīju, ka mēs parādīsim vēl šo to no Amerikas, kamēr viņa būs te...

Zāles! Kādas tās varētu būt?... Vajadzētu aizbraukt kaut kur tur, kur ir skaisti, redzēt ko jaunu un gūt prieku no piedzīvotā... Tam taču vajadzētu palīdzēt?!

Šķirstu savu grāmatiņu un mēģinu saprast, uz ko mēs varētu saņemties... Grāmatas sākumā ir sarakstiņš ar trīsdesmit divām vietām, ko Kalifornijā noteikti vajadzētu apskatīties. Liela daļa jau redzēta, bet vēl ir iespējas J Viena no vēl neredzētajām lietām-vietām, kas ir salīdzinoši netālu no šejienes, ir Hearst Castle – māja pils, ko kādu laiku atpakaļ sev uzbūvēja viens no bagātākajiem Amerikas cilvēkiem. Viņa mantiniekiem gan šis īpašums īpaši neinteresēja dārgās uzturēšanas dēļ, tāpēc tas nonāca štata īpašumā un tagad cilvēki par naudiņām var iet to un apskatīt. Tā kā šis ir visai iecienīts tūristu objekts, tad savlaicīgi jārezervē savu ekskursiju, citādi var palikt gribot...

Nav jau tā, ka tikai pils ir tas kā dēļ nu mēs uz turieni brauksim J Lai arī kādi daiļumi un greznumi tur nebūtu piesolīti (pārsvarā antīkas lietas no Eiropas)... Tur ir arī skaistais okeāna krasts, ko sauc par Big Sur, un vēl arī grāmatiņā izdaudzinātā La Purisima misija, kā viena no visautentiskākajām apskatāmajām... Tā nu rodas plāns, kas iekļauj trīs no trīsdesmitdivām ieteiktajām obligāti apskatamajām lietām J Tagad tikai jāsaprot, cikos mēs tai Hersta pilī varētu būt, kā lai saplāno, lai bez stresa uz turieni paspētu J

Sestdiena aizsākas ar diezgan garo braucienu pa šoseju, lai tiktu uz La Purisima misiju.


Baznīciņa

Stipri dienas vidū esam pie mērķa un varam sākt savu ekskursiju J Šī noteikti ir atšķirīga no pārējām (vismaz tām trim, ko esmu redzējusi J) savas apbūves dēļ. Ja pārējām ēku apbūve bija ap centrālo dārzu un savā ziņā to perimetrs atgādināja četrstūri, tad šai bija izteikta taisnstūra forma un iztrūka centrālais dārzs. Liela daļa no ēkām savulaik bijuši veikali, kurus iepriekš misijās nebiju pamanījusi.


Savulaik šejieniešiem bijuši lieli ganāmpulki, tad arī te pa kādam eksemplāram no katra lopiņu veida varēja apskatīt. Elei ļoti iepatikās aitiņas, īpaši tā viena, kurai gribējās no viņas rokām zāli ēst, vai kā nu tur tos tuksnešu augus varētu nosaukt J Izskatījās, ka vienlīdz priecīgas ir abas, gan Ele, gan aita J


Tā kā steigties mums šodien nav kur, tad arī lēnā garā visu izstaigājam un apskatām... Vēl šodien jāapskata Moro Rock (amīšiem ar nosaukumu izdomu švaki, uz tāda mēs bijām arī sekvoju mežā, bet šitais stāv iekš okeāna) un jāatrod naktsmītne. Pusstundu pirms muzeja slēgšanas mēs vēl paspējam apskatīt šo to no interaktīvās ekspozīcijas par klinti, okeānu un šejienes dzīvo dabu. Jāsaka kā ir, šeit tās lietas ir tiešām ar izdomu izveidotas un izglītojošas, ne tikai bērniem ir ko mācīties, bet arī lielajiem (vismaz tādiem kā es, kas neko no bioloģijas, ģeoloģijas un citām zinātnēm nezinu) ir interesanti J

Tas aiz Kārļa ir viņš - Moro Rock, astotais no vulkānu ķēdes, devītais ir zem ūdens, bet septiņi bijušie vulkāni tagad slejas kā pakalni, ko sauc par septiņām māsām, starp un ap tiem mēs braucām, lai nokļūtu līdz šim.
Pēc muzeja izpētes vajadzētu apskatīt arī pašu akmeni tuvāk, pie reizes arī padzīvoties pie okeāna...


Ēdam cepumu. Vai smiltis? Smiltis vai cepumu?


Moro Rock tuvumā, likums aizliedz tam tuvoties :) t.i. kāpt
Mānīga ir sajūta, ka laika daudz un nav kur steigties J Ir jau vakariņu laiks un jāsāk domāt par nakšņošanu. Variantu nav daudz, bet ceram uz veiksmi J Kā jau vienmēr J Tuvākais noskatītais un perspektīvākais kempings ir pilns L Nav gan īsti skaidrs, ko nozīmē overflow camping places un kas ar tām jādara, t.i. kā jānorēķinās, bet tā kā arī ar šo zīmi apzīmētā piekalnes mežmala ir telšu pilna, nolemjam laimi meklēt tālāk (lai gan, laikam, labāk nevajadzēja; būtu iespiedušies starp kadām teltīm ar savējo, nebūtu tik ilgi bijis jāklejo pa naksnīgo piekrasti J un gan jau naudu kāds mācētu iekasēt J). Šis bija kempings pēc principa „kas pirmais brauc, pirmais maļ” (first come – first serve), nākamie divi ar iepriekšēju rezervāciju, kas jau viennozīmīgi nozīmē, ka šajā gadalaikā nedēļas nogalē būs pilni un nav ko nemaz lolot veltas cerības... Tā arī ir... Atliek pēdējā cerība – dirt road (zemes ceļš) un kempings tā un kalna galā. Ja kempings pilns, moš vismaz ceļmalā kādu vietiņu varēs atrast J Vieta gan jau gabaliņu tālāk aiz mūsu rītdienas apskates objekta, bet ko padarīsi, kaut kur piemesties vajag...

Nelaime tik viena, mūsu dirt roudam vārti ar atslēgu priekšā tāpēc turpceļā nemaz nepamanam L Ē! Sāk jau krēslot, braucam atpakaļ... Jā ceļš ir. Vārti arī. Tik karte par to visu klusē... Meklēsim vietu vietējā Motel 6, kas jau iepriekš, tik citās vietās, mūs laipni uzrunājis ar draudzīgām cenām... Pārbaudījām tik savu viedokli, ka vietu nav L Blakus viesnīciņa (izskatās tieši tāda paša līmeņa kā Motel 6) mūs vilina ar savu izkārtni vacancy (ir vietas J)... Tik cenu par draudzīgu nenosauksi – 259$+tax par nakti J Tad jau labāk pārbaudīsim iespēju nakšņot ceļmalā J

Nav gan īpaši liela ceļu izvēle, jo okeāna piekrastes lielceļš Nr.1 (Hwy-1) no vienas vietas nosēts ar zīmēm, ka nakšņošana aizliegta, bet visiem mazākas nozīmes ceļiem, kas no tā atduras, priekšā ir vārti ar atslēgu – privātīpašums! Izvēlamies vienīgo pieejamo ceļu, kas aizlīkumo prom no okeāna un pirmajā līdzenākajā vietā arī uzslienam savu telti. Tik dzirdam, ka krūmos kāds dzīvo, zari brakšķ un krakšķ. Vienu vainīgo Kārlis ar lukturīti sazīmē – ceļa otrā pusē aiz žoga ganās govs (no rīta gan redzams, ka kārtīgs vīrišķās kārtas steiks J).

Jau sen kā zemi klājusi tumsa, tāpēc tūlīt arī dodamies pie miera... ar cerību, ka pēc pirmās pusstundas mūs no šejienes nepatrieks J Uz katru garām braucošo mašīnu, miegs tiek pārrauts – ka tik tas nav reindžeris, kas mūs grib sodīt J Uz tādas nots arī murgoju par bariņu citas krāsas jaunēkļiem, kam katram pie sāniem pa bulterjeram, kas par mums ņirgājas daļēji sagāžot un saplēšot telti. Vai arī telti bija saplēsis kāds cits un viņi tikai labdabīgi par mums ieķiķina J


Septiņos no rīta šķiet, ka gulēts ir gana. Ātri sapakojamies un dodamies atpakaļ pie okeāna, uzēst brokastis un doties uz pili.


Ļoti laikā paspējam, lai pirms sava autobusa uz pili noskatītos filmiņu par pašu Herstu un viņa sapni, šo māju būvējot. Ja tagad ko nesamelošu, tad Hersta tēvs – ģeologs – uz Ameriku atceļoja zelta drudža laikā, zeltu neatrada, bet atrada svinu, kas viņam nenesa mazāku peļņu. Apprecēja jaunu meiteni skolotāju, iegādājās nenormāli daudz zemes un, kad dēlam bija kādi deviņi gadi, tad viņu kopā ar māti aizsūtīja uz Eiropu paceļot. Tur nu viņš smēlās idejas savam sapnim par pili kalna galā, kur kopā ar vecākiem bērnībā bija dzīvojis teltī J


Savu ideju gan Hersts varēja realizēt tikai pēc abu vecāku nāves, māte savu svētību tādam projektam nedeva (dēls pārāk aizraušoties un būšot "pazudis") J Kas nozīmē, ka savu sapni viņš sāka realizēt jau pēc piecdesmit gadu sliekšņa sasniegšanas. Par projekta realizētāju Hersts pieaicināja pirmo sievieti-arhitekti Amerikā. Tā nu viņi abi to pili cēla un būvēja, būvēja un pārbūvēja divdesmit astoņus gadus (bišku tomēr aizrāvās gan). Kā vēlāk redzējām, līdz galam tā arī neuzbūvēja. Visu laiku gribējās visu tik paplašināt un paplašināt... Priedīšu lielummānija ne tuvu nestāv klāt J

Vai šī ēdamzāle jums ko atgādina? - Te esot skicēta Cūkkārpas ēdamtelpa, kur Harijs Poters katru dienu devās savās maltītēs :) Savukārt Hersts viesiem ar galda kartēm norādīja, kur kuram jāsēž. Parasti nesen atbraukušie viesi sēdēja viņam vistuvāk. Baumoja, ka tiem, kuri tiekot sēdināti vistālāk, tas esot kā mājiens, ka jādodas prom :)
Praktiski viss no pils ir nācis no Eiropas, gan itāļu masīvie koka griesti, gan romiešu kollonas, gan gobelēni, gan trauki, viss – no vecās pasaules J (Šeit esot Amerikā vecākās lietas apskatāmas J) Pēckara Eiropa ar vieglu roku iztirgoja antikvāros priekšmetus un tiek lēsts, ka Hersts esot iegādājies aptuveni 25% no Ņujorkā nonākušā antikvāra. Galu galā, bez sapņu pils bija nepieciešams "aprīkot" vairākus dučus citu īpašumu. Kopumā par mākslu iztērēts apuveni 6 miljoni 20to gadu $. Salīdzinājumam, kad vienu no skulptūrām apdrošināja kādai izstādei, vērtība tika noteikta 30 ļemoni J

Pils kalpoja nelieliem saviesīgiem pasākumiem, tā ap viesiem divdesmit. Kad tie tika uziacināti, varēja ciemoties cik ilgi grib, bet bija jāievēro dažādi nosacījumi, gan attiecībā uz alkohola lietošanas daudzumu, gan fiziskām un garīgām aktivitātēm. Jāievēro dienas režīms un plāns, kādu katram izdividuāli pats Hersts sagatavoja (te varbūt mazliet pārspīlēju, bet kaut kas uz to pusi bija J). Lai maz neliktos, viņam pašam bija savs zoodārzs – ar baltajiem lāčiem, bizoņiem, žirafēm un citiem ekstravagantajiem zvēriem J Tos gan nācās atdot citiem zooloģiskajiem dārziem, kad Herstu piemeklēja finansiālas problēmas un bija milzīgs nodokļu parāds (to gan viņš veiksmīgi atdeva). Nu tā kaut kā...

Ļoti skaisti, protams, ir arī izveidotie dārzi
Ak jā, visiespaidīgākie protams bija baseini...

Šis ir viens no diviem, kas atrodas iekštelpās. Ar iespēju ielēkt no platformiņas, kas bildē redzama virs izgaismotās nišas
Pēc pils apskates devāmies uz ziemeļiem – tieši uz Big Sur J Tur tiešām ir skaisti! J

Jade Cove meklējot, ja vēl zinātu, kas tas jade ir :)

Izrādās tur visi iet jadi meklēt (nu, tur pa tām zaļajām zālēm, kas slīd un smird), tāpat kā mēs pie jūras dzintaru :) Bet nekas, bija interesanti ar nelieliem rododendringa un nolaišanās pa virvi elementiem :) Jadi gan neatradām, tā arī nezinu, kas tas ir. Prasījām dažiem meklētājiem, tie stāstīja, ka esot nenormāli skaists zaļš akmens
 Julia Pfeiffer Burns State Park...

Julia Pfeiffer Burns pludmale




Tai parkā iespējams pieiet arī pie paša okeāna, pa šķirbu stāvkrastā, ko izgrauzusi upīte :) Lūk, upīte, kas teju teju pārvērtīsies par okeānu :)

Tunelis uz sen izbijušu ostu, tagad tur tik redzamas dažas betona pāļu vietas. Kādreiz Big Sur bija pieejams tikai no okeāna puses, vai pa mežonīgām kalnu takām. Hwy-1, kas tiek dēvēts par skaistāko haiveju, tika uzbūvēts tikai lielās depresijas laikā.

Priecājamies par viņiem, kas triecas iekš alas


Pfeiffer Beach

Ja labi ieskatās, tad var redzēt, kur Kārlis lien... tālumā virs Henrietes





Jūraszvaigznes

Lienot skatīties jūraszvaigznes...

Arī Elei gribās redzēt jūraszvaigzni

Un Henriete protams nevar atpalikt :)


Bet vai tāpēc depresija pazuda?...

2 comments:

Una no Vēlais rīts said...

Jade ir nefrīts.. :)

Sandra said...

Nu, jā! Tad, kad aizbraucām mājās, uzreiz to noskaidrojām :D