Friday, August 19, 2011

Tepat vien, tāpat vien...

Pagājušajā nedēļas nogalē Kārlim nācās remontēt māju J Baiba visu bija izdemolējusi J Tā kā mans vīrs ir čakls, tad visus darbiņus pabeidza jau sestdienā un svētdien mēs varējām nodoties atpūtai...

Sen nebijām Pinnacles National Monument bijuši J Gribējās aizbraukt apskatīt, kā tad tur izskatās no rietumu puses. Tur ar’ esot alas, derētu ielīst J Un, ja karstums galīgi mūs nebūs nogurdinājis, varbūt arī pakāpt... bet nē, nē, izklausās diezgan bezcerīgi, stipri pāri trīsdesmit grādiem sola un tādā laikā jau nu īpaši daudz kāpēju nebūs, kam palūgt grāmatiņu maršruta izvēlei (tā arī neesam vēl savu iegādājuši, bet pēdējā laikā arī nav sanācis uz šejieni braukt)... Labi, ja drusku pastaigāsim J

Tā arī ir, jau izkāpjot no mašīnas, karstums apņem mūs no visām pusēm...
Bet joprojām šeit ir skaisti, tik drusku viss tāds sažuvis un sakaltis, lapas vējiņā čab vien...



Alās, kā parasti, ir tumšs, bet mēs tāpat labi iztiekam ar vienu blāvu lukturīti J

Kā iet lieli cilvēki...

Kā mazi...


Kā iet mazi cilvēki...

Un kā lieli :)
Lienam alā no augšas

Te Ele pieprasa savu kārtējo fotosesiju



Kamēr jāiet pa taku, jāčīkst, bet, kad jākapj, tad ne atrunāt...

Galvenais, ka mammai obligāti jādrošina
Ar lielu pierunāšanu, tālāk drīkst drošināt tētis... Un tā kādas reizes četras piecas... būtu vēl, bet mēs nebijām mierā :)
Vēl viena pieprasītā sesija ar koku :)
Lielais bērns pēc pastaigas ir pilnīgās ķeskās un pašiem ar prāts tik uz ūdens pusi velk. Tāpēc Kārlis ved mūs uz okeānu... Cerībā, ka kādā nomaļākā pludmalē varēsim nopeldēties. Bet Kalifornijā tā ir diezgan utopiska ideja J Viss ir privatizēts un atlikušajām vietām parka statuss, par ko jāmaksā naudiņas. Tā nu atduramies tai pašā vecajā Santakruzā pie ostas.

Tik, izkāpjot no mašīnas, par peldi vairs nemaz negribās domāt J Lai nu kur, bet te sagaidīt siltu laiku, laikam nav iespējams J Eleonora ar Henrieti gan pamanās iekrist ūdenī, tā kā nevar teikt, ka nepeldējām nemaz J

Pirmdienā beidzot mums ieplānots brauciens uz Napu, jau kuro mēnesi te, bet uz vīnu ieleju tā arī neesmu bijusi... Mērķis gan šoreiz cits. Vīnus jādegustē kādreiz, kad nebūs līdzi tik daudz mazo J Bet, runājot par mērķi... kad te vēl bija tētis, viņš teicās, ka gribētu redzēt kādu geizeri un tamlīdzīgus brīnumus, par ko es viņam teicu: „Ej, nu, šeit nekā tāda nav, tad jābrauc uz Jeloustounu!” A, izrādās nekā, sameloju (diemžēl), ja palasa grāmatiņā arī citas nodaļas, tad var atrast to, ka te ar tādus var atrast. Kā reizi viens pašā vīnu zemē, tad nu uz turieni arī devāmies, pie reizes vēl divas misijas varētu apskatīt.

Tā pirmā, kas pa ceļam, tāda ne pārāk izcila. Baznīca salīdzinoši jauna bez kādas vecuma vēsmas un arī apkārtējās ēkas nu galīgi nav saglabājušās.



Savukārt, otra ļoti skaistā pilsētiņā un izskatās, ka varētu būt apskates vērta, tik tāda nelaime, ka pirmdienās izrādās slēgta, jo samazināts darbinieku skaits L

saskumušas par slēgto apskates obejektu...

Apskatīt varēja veco viesnīcu un barakas.

Ieturējām parciņā pusdienas un devāmies uz geizeri. Labi, ka tas nebija apklusis J Beigās pat izskatījās pārāk aktīvs, pusstundas vietā ik pa piecām minūtēm šāvās gaisā. Tur esot pat uzstādīts kāds detektors un zinātnieki mēģina vilkt paralēles ar seismisko aktivitāti. Esot izpētījuši, ka geizera darbības intervālu maiņa korelējot ar zemestrīcēm... Nu cerams, ka tā trīce pie mums neatnāks, ja jau tas geizers tā saaktivizējās. Cerēsim, ka tas tik tāpēc, lai mūs ar skaisto skatu vairāk iepriecinātu J

Pirms erupcijas

Mazo izklaides, gaidot uz geizeri :)


Tad vēl tur zvēriņus bērni varēja barot, tik tie zvēriņi tādi dīvaini, pa lielam kazas, tik tie ragi, tie ragi... tādas es vēl nebiju redzējusi J

Varētu domāt, ka kāds viņai to vienu atlocījis vai otru salocījis, bet nē, ja tā uzmanīgāk paskatās, tad tālāk vēl viena tāda ar tādiem pašiem dažādiem ragiem guļ.

Nu paskatieties kārtīgi, cik ragus jūs katrai no kazām redzat? Ja pieņem, ka abas puses tām simetriskas, tad man sanāk četri. Nu, kur tas redzēts!?
Tā... ko ta mēs vēl esam sadarījušas?!
Trešdien Sanfrancisko zinātnes muzejā bija lētā diena, tas ir, par ieeju nebija jāmaksā. Tā nu mēs nolēmām pārbaudīt laimi, ja nu rinda nav pārāk gara J Bet, ja ir, tad tāpat vien pastaigāsim pa apkārtesošo Goldengeitas parku... Baiba tur vēl nav bijusi J

No rīta mēs, protams, ne pārāk laicīgi sataisamies un Sanfrancisko esam tikai vienpadsmitos. Nedaudz nākas iespringt ar pārkingvietas meklējumiem, bet nav tik traki – ir bijis jāiet tālāku gabalu J

Bet ne ar visu mums tik veiksmīgi iet... Jau ceļā mūs pārsteidz (ha-ha!) laika apstākļi. Un šoreiz mēs pat bijām apskatījušās, kas mūs sagaida (saule un +20), bet tas neko nenozīmē – Sanfrancisko ir Sanfrancisko un, ja gribās nosalt, ir jābrauc uz turieni J Tā arī visas dienas garumā no saules i stariņu nemanījām... Bet par siltākām jaciņām ik pa laikam iedomājāmies, cik labi būtu, ja tāda būtu J

Spriežot pēc satiksmes parkā, jau bija skaidrs, ka cerēt uz muzeja apskati bez ilgas nīkšanas rindā, ir naivi. Rinda līku loču aizvijās labu gabalu prom no ieejas L Nu tā, ka izskatās uz vairāk kā divām stundām līdz ieejai. Nu, tas nav priekš mums, pie tam nosalt un nosaldēt bērnus galīgi negribās, Ele jau tā čīkst, ka viņai auksti, tāpēc nolemjam iet uz Japāņu tējas dārzu un namiņu, nobaudīt siltu tēju un saldumus J Elei ideja patīk (taikai tad, kad bija jādzer tēja, nebija vairs, kas dzer) J


Kamēr mēs tā tējojām, pie blakus galdiņa sākās tējas rituāls – japāniete pasniedz tēju kādam no tūristiem.


Nu es teikšu, ka kārtīga tējas dzeršana ir gana sarežģīta, kamēr ar pareizas krāsas lupatiņām visu apslauka, kamēr trīsreiz pārbauda verdošo ūdeni, vai ir gana labs tējas taisīšanai, kamēr pareizi sagroza bļodiņu... Un galvenais, ka tam, kurš to tēju dzer, arī tā bļoda jāgroza un jāčāpstina mute, lai apliecinātu tējas burvību un izrādītu cieņu tējas pasniedzējam J Pamēģini tik nepareizā virzienā bļodiņu pasniegt atpakaļ! Un atceries kad un cik reizes kurā brīdī tā tēja jāpagriež te pa 45 grādiem, te 90!


Sajutos nedaudz kā paparacī, bet viņa te tik ļoti iederējās, kā tāda pasaku princese ar savu princi :)




Izstaigājām krāšņo dārzu, pavērojām zivis un devāmies uz zemeņu kalnu (Strawberry Hill), kas ezera vidū...


Tur atkal jauks namiņš, mēnesnīcas vērošanai J



Un ūdenskritumiņš...





Vēl tik cauri Šekspīra dārzam un ar nelielu līkumošanu atpakaļ uz mašīnu – siltumā J

Ja jau Šekspīra dārzā, tad jau noteikti uz Šekspīra soliņa ;)

1 comment:

Aija Tumane said...

Esmu sajūsmā par Eleonoru! :)