Tātad... Ja jau ir ciemiņi, tad tie kaut kur jāved, un pie reizes pašiem ar’ ko jaunu vajadzētu apskatīties. Nekādus ekstrēmos pārgājienus šoreiz ieplānot nevaram, tāpēc vairāk (kā jau vienmēr J) jāpieturās pie dažādiem tūrisma objektiem. Šoreiz vajadzētu vairāk pievērsties Sierra Nevada kalnu grēdas otrai pusei. Tur, kur siltāks J Līdz ar to arī tuksnešaināks. Gluži ieteikts gan nav vasaras vidū uz tuksnesi braukt, bet citādi nesanāk, ja grib līdz Vegasai un Lielajam kanjonam tikt J
Pirmajām trim dienām, esmu diezgan smalki izpētījusi, kur gribētu būt un kur vajadzētu tikt, pārējās tik lielākos vilcienos, jo tur jau ir būts un tas tač’ vēl tālu J Lielākā mīkla paliek nakšņošanas vietas, jo šai reizei, izņemot divas naktis Lasvegasā, neko neesam rezervējuši, ceram, ka vasarā tuksnesī nebūs daudz telšotāju, īpaši jau 4.jūlija nedēļas nogalē (hi-hi) J
Pirmais mūsu leilākais mērķis ir Mono Lake, stāsta, ka tur dīvaini veidojumi atklājušies, kad Losandželosa pēdējā pusgadsimta laikā četrdesmit piecas pēdas tā dziļuma nodzērusi J Tik, ak, tavu neražu! Lai uz turieni tiktu, ceļš tieši caur Josemītiem ved J Nu kā gan tu vienu pusdieniņu kāpšanai natvēlēsi J Tā nu vieglu roku sestdiena tiek ieplānota kāpšanai un nekāpējiem ūdenskrietumu apskatei...
Tātad ceļamies sešos un dodamies jau ierastajā Josemītu virzienā, apbruņojušies ar pacietību stāvēt garu garā autorindā, lai tiktu iekš parka. Bet izvēles jau nav – mums jātiek pāri kalniem un vienīgais tuvākais ceļš ir tieši tas, kurš iet cauri Josemītiem. Šī, laikam, nebija populāra nedēļas nogale, rinda uz pusi īsāka nekā iepriekšējā reizē J Laika gan tāpat nav daudz, bet pāris virves izkāpt var J Līdz vakaram jātiek kalnu grēdas otrā pusē un jāatrod naktsmītne.
Mums pagadījās skaistākais no līdz šim kāptajiem maršrutiem, tāda izeja zem pārkarītes. Pēc cipariem nekas dižs, bet tāpat sarežģītākais, ko šeit kāpuši, tāpēc prieks par padarīto J
Diezgan laicīgi sasnieguši kalnu grēdas otru pusi, meklējam kempingu, taču manis noskatītie un mums pēc atrašanās vietas visizdevīgākie visi pilni L Spriežot pēc kempingā redzētajām miskastēm (tas tāds savdabīgs un nekļūdīgs rādītājs J), te joprojām mīt lāči, t.i. mēs vēl neesam pametuši lāču zemi, tāpēc mežmalu izvēlēties nebūtu forši.
Jābrauc meklēt kādu info centru, jo pa grāmatām atrodamos kempingus esam apskatījuši. Par laimi tieši ar šo nedēļas nogali viens no tiem darbojas ilgāk nekā līdz pieciem vakarā, citādi nāktos pieiet radoši J Un, ak vai, kas to būtu domājis, ceturtā jūlija nedēļas nogale ir diezgan populāra ceļošanai J Visi kempingi jau sen kā rezervēti, bet meitene saka, ka divi varianti mums tomēr esot, viens – RV kempingā palūgt uzcelt telti vai arī braukt uz tukšnešainu kadiķu (vai varbūt priežu) audzi, kurā nedrīkst neko kurināt, pat prīmusu ne. (Nez kāpēc viņa mums kā labāko piedāvā iespēju nakšņot starp tiem RV, RV ir tās milzu mājas ar ko viņi braukā apkārt J) Mēs, protams, pasakāmies par informāciju un priecīgi dodamies meža virzienā J
Nelielas izmaiņas gan manā ceļojuma grafikā tas ievieš, bet tas nav būtiski, rītu sāksim ar tufu apskatīšanu, ne spoku pilsētu. Visus likumus ievērojam un brokastu kafijai ūdeni mežā nevāram, braucam uz Mono ezeru un tur brokastojam, lai ir spēks staigāt J
Kas ir tufi? (es nemēģinu nosaukumu latviskot J) Tufi rodas tur, kur ar kalciju bagāti ūdens avoti sūcas cauri ezera gultnei un kalcijs savienojoties ar saļajā ezera ūdenī esošajiem karbonātiem veido kalcija karbonātu – kaļķakmens paveidu. Tā viņš tur aug, kamēr ezera ūdens līmenis nokrītas. Kad līmenis nokrities, akmens pārstāj augt un avotiņš izsīkst, nu, vai otrādi J
| Biju iztēlojusies, ka tiem visiem šitādiem jābūt |
Neliela vilšanās gan ir, un ne jau tāpēc, ka tur nedrīkst kāpt, jo akmens ir trausls (J), bet tāpēc, ka bildēs tas izskatās daudz iespaidīgāk nekā dzīvē. Biju iztēlojusies, ka visa ezera piekraste ir pilna lieliem un mazākiem tornīšiem, gan ūdenī, gan ārpus tā, bet izrādās, tas tik vienā maliņā (nu labi divās, uz otru neaizbraucām laika un vilšanās dēļ, bet varbūt tur bija labāk J) un tornīši vairāk atgādina čupas un čupiņas J
Sākotnējo vilinājumu ezerā nopeldēties ātri zaudējam, atliek pataustīt ūdeni, lai visa vēlme pazustu J Ūdens tāds ziepains un sāļš J
Nākamais manā scenārijā ir vulkāna krāteris. Neliela pamaldīšanās pa tuksnesī iebrauktajiem ceļiem, bet veiksmīgi nonākam pie takas brīdī, kad sākas bezmaksas ekskursija ar gidu, plānojot tā neieplānosi J Ejam apskatīt Panum krāteri, jaunāko no Mono krāteriem, šamais radies tik 650 gadus atpakaļ. Šim vulkānam lava bijusi ļoti bieza, jo saturēja daudz silīciju un atdziestot veidoja akmeņus – pumeku (izskatās pēc akmens švammītes, sanāk labs beržamais) un obsidiānu jeb vukānisko stiklu (tas gan laika gaitā absorbē ūdeni un kļūst par sīkgraudainu akmeni), kas pēc sava satura ir vienādi, bet atšķiras pēc apstākļiem kādos tie radās. Atšķirās tie tik dēļ tā, cik ātri lava izvirda un atdzisa, pumeks atdzisa momentā, tāpēc tajā palikuši gaisa burbulīši, savukārt obsidiāns izvirda lēnāk, tāpēc izspieda gaisa burbulīšus, taču atdzisa pārāk ātri, lai izveidotu kristālisku struktūru. Obsidiāns atgādina stiklu un, kad tiek plēsts, tam veidojas ļoti asas malas, to tad arī vietējie indiāņi savā laikā ļoti plaši izmantoja dažādu griežamrīku pagatavošanai.
| Bultas uzgalis |
Vīriņš vēl mums aprādīja visādus akmeņus un neakmeņus, obsidiāna lāsītes un saplaisājušus akmeņus, kā arī pastāstīja daudz interesantu lietu par šejienes kalnu rašanos un ezera izsīkšanu.
| Kreisajā pusē redzams vulkāna ārējais loks - pumeka aplis, kreisajā - krāteris |
| Vulkāna krāterī |
Pats vulkāns aizsākās karstam šķidram akmenim jeb magmai ceļoties uz augšu no zemes dzīlēm. Nonākot pie ūdens kārtas, kas atrodas tuvu zemes virsmai, magma momentā ūdeni pārkarsēja tvaikos. Spiediens no tvaika izplešanās izraisīja spēcīgu sprādzienu, izsviežot akmeņus un zemes virskārtu, tajā vietā palika "caurums", pa kuru tad izšāvās pumeka pelni, kas nokrita apkārt krāterim, veidojot tā saucamo pumeka apli. Biezā lava turpināja celties no krātera centra un atdzist, veidojot velvi krātera vidū. Sacietējusī lava tika nostumta malā, līdz vulkāniskie spēki izsīka un darbība apstājās. Pēdējā sacietējusī lavas velve palika stāvam kā obsidiāna pīķi.
| Obsidiāna pīķis un Baiba :) |
Nedaudz nākas pavirzīties pa ceļu atpakaļ, ziemeļu virzienā, lai apskatītu spoku pilsētu Bodie. Ja nebūtu intrigas, šo apskates objektu varētu arī izlaist, bet grāmatās sarakstīts, ka šī nu tiešām ir spoku pilsēta, kur viss ir atstāts kā bijis un mājiņās nav atvērti suvenīru veikaliņi, kā man to nācas piedzīvot iepriekš. Tur pat uz galdiem stāvot, kā bijuši, mājas pametot, netīrie trauki. Pie tam Bodie savā jeb zelta drudža laikā bijusi otrā lielākā pilsēta aiz Sanfrancisko, pat ar savu Čainataunu.
Ja mēs te būtu ieradušies ziemas vidū un nesezonā, tad, droši vien, spocīgumu būtu izjutuši, bet šodien te pilns ar tūristiem, kas bojā visu auru J No pilsētas gan palikuši pāri tik 6%, pārējais jau pilsētas norieta gados nodega divos lielos ugunsgrēkos, kuru postījumi varēja būt mazāki, ja cilvēki nebūtu bijuši tik slinki un laicīgi iztīrījuši apūdeņošanas sistēmas. Ziemās šī mēdzot būt aukstākā vieta ja ne Amerikā, tad Kalifornijā noteikti, ar viszemākajām gaisa temperatūrām, bet mājas šie sacēluši no skaliem. Nez kā tādās vispār var siltumu uzturēt? Pilsēta atrodas 8400 pēdas (~2560m) virs jūras līmeņa un slavena ar skarbajām ziemām, tiem bija jābūt rūdītiem džekiem, kas tādas ziemas varēja izturēt.
| Lifts uz raktuvēm. Tik vieta nav īstā. |
Pēcpusdienā jau dodamies dienvidu virzienā uz Mamutu ezeriem (Mammoth lakes), šī ir viena no Losandželosā populārākajām kūrortpilsētām (tikai 4h attālumā), pilns ar slēpošanas trasēm, veloceliņiem, gaisa gondolu un citiem cilvēkiem tik ierastiem kūrortpričendāļiem (redzēju pat dažas nenopietna paskata mākslīgās kāpšanas sienas J). Bet mūs interesēja kas cits – tur ielejā ir kāds dabas brīnums, saukts par „velna pāļiem” (Devil’s Postpile Monument), bet, lai tiktu uz ieleju, jābrauc ar autobusu, auto satiksme slēgta, dēļ šaurā un līkumotā ceļa.
Tā kā pēcpusdiena, tad uz leju braucam ar pustukšu autobusu, bet, jo zemāk, jo vairāk sāk likties, ka nebija vērts... Draud palikšana ielejā, kalnā autobusi pārbāzti brauc... un diez, ko gan tie piesolītie zemē saspraustie zīmuļi nozīmē?! Neliels stresiņš par tikšanu atpakaļ ir, bet tiklīdz kā ieraudzīts brīnums, tā tas paliek otrajā plānā.
Tiešām izskatās, ka zemē viens pie otra sasprausti milzu zīmulīši, daļa aplūzusi mētājas turpat blakus, bet virkne stāv taisni zemē iesprausti J
| Salīdiznājumam ar Eles izmēriem |
| No gala |
Stāsta, ka kādreiz te plūdusi no vulkāna nākusi lava, kas atdziestot pārtapa par cietu iezi. Lai mazinātu spriegumu vielā, radās plaisas, kas savā starpā veidoja 120 grādu lielu leņķi, šīm plaisām apvienojoties veidojās šīs simetriskās sešstūru kolonnas.
Gan jau esat pamanījuši, ka dabā ne viena lieta vien ieņēmusi sešstūra formu, kaut vai bruņurupuču bruņas, bišu šūnas... pavērojiet ziepju putas J Tas tādēļ, lai ieekonomētu vietu un enerģiju.
Kad akmeņus ieskāva ledājs un pārvietojās pa akmens kolonnu virsu, tas ieskrāpēja līnijas, sauktas par ledāja svītrojumu, un ledū esošie smalkākie saneši nopulēja zīmulīšu galus gludus J
Arvienvārdsakot – skaisti!
Tīri veiksmīgi tiekam autobusā un drīz vien esam pie sava auto, atliek vien atrast naktsmītni. Kā jau noskaidrojām, tad visi tuvāk esošie kempingi ir pilni, bet (vismaz pusdienas laikā tā vēl bija) nedaudz vairāk uz dienvidiem esot divi, kur vēl var cerēt, ka var dabūt vietu. Mums veicas, pirmajā, kurā piestājām, ir vietiņa mums. Ar milzīgu lāču kasti, kur glabāt pārtiku; vēl pajokojam, ka drošāk pašiem salīst kastē nekā likt ēdamo, vietas varētu pietikt J
Nakts. No rīta gan izskatās, ka lielai daļai telšotāju par lāčiem po... Netīrie trauki un ēdienu pārpalikumi uz galda mētājas, nerunājot nemaz par pārtikas kastēm utt. Labi, ka šonakt lāči bija tālu J Sāpīgi tik tas, ka kempings tieši tajā ielejā, kurā kāpjamās vietas vasaras sezonai. Labi, ka neredzējām, mierīgu sirdi varējām braukt tālāk J
Šodien, tā teikt, divi svarīgākie šī brauciena objekti – intriģējošie sienu zīmējumi (Red Rock Petrogliphs), kuru atrašanās vieta ir nezināma un to var noskaidrot tikai Bišopas info centrā pie reindžeriem, un vecākie koki Amerikā Bristolecone Pines, kas aug tur, kur nekas cits vairs neaug J Vēl dažus gadus atpakaļ tie tika atzīti par vecākajiem pasaulē, bet šobrīd runā, ka Zviedrijā vēl vecāki uzieti.
Bišopā mums laipni pastāsta, kur meklēt zīmējumus, iedala improvizētu karti un meklējumi var sākties J Nedaudz prātu jauc zvēru vērotāju norādes un makšķerēšanas iespējas tuksnesī, bet kad veiksmīgi atrodam pirmo norādīto vietu, tad attāluma noteikšana iejustēta un pārējās vietas uzrodas bez problēmām J
Vairāk par zīmējumiem preicē dzīvais tuksnesis – zaķu ka biezs, te lieli, te mazi, citi bēg, bet citi skrien virsū J Dažādi sisinātāji lec no kājapakšas arā un ķirzakveidīgie laižas lapās vai saplūst ar vidi J
| Kāds tur ir dzīvs, visi nav akmeņi :) |
| mazulis |
Vēl ir diezgan agrs rīts, bet rādās, ka diena būs karsta. Šīm dienām tika solīti 50 grādi pēc Celsija.
Vajag peldēt! J Bet kur? Tā kā šī vieta ir ar vulkānisku izcelsmi, tad ik pa laikam jābūt arī kādiem karstajiem avotiem. Kā reizi gramatā minēta kāda vieta, kur tādi pieejami – oāze tuksneša vidū. Paskatoties tik uz cenu un cilvēku daudzumu baseinā, kas nu nepavisam neatgādina karsto avotu, aptekās dūša un piezogās skopums J Bet starp rindiņām grāmatā ierakstīts, ka turpat blakus, zem augstsprieguma līnijām, vietējie savus sēdbaseinus izveidojuši, nekas nav jāmaksā, i var pa pliko, i ne pa pliko, kā tik vien vēlās... Labu grāmatu draugi iedāvinājuši J Tā mērcēšanās karstajā vannā bija tik patīkama J Tik žēl, ka jau no izkāpšanas no baseina līdz iekāpšanai mašīnā viss svaigums pazudis... Varētu tur sēdēt visu dienu J
Par laimi ieplānojies brauciens vecos kokus skatīties, bet vecie koki augstu kalnā pat līdz 11100 pēdu (~3400m) virs jūras līmeņa J Kad beidzot mūsu saulainais ceļš uzvijies līdz vajadzīgajam augstumam un tuvojamies reindžeru stacijai, kalnu ieskauj negaisa mākonis, pagaidām tik ducina pērkons, bet paskats sola ko vairāk J
Zemāk, tas ir 10000 pēdu (~3000m) augstumā, pie reindžeru stacijsa atrodas Šulmaņa birzs (Shulman Grove; daļa no Ancient Bristlcone Pine Forest), tur aug vecākās Bristlecone priedes, 4000+ gadu vecas. Pati vecākā ir ~4700 gadus veca. Savukārt divpadsmit jūdzes tālāk un kādus 400m augstāk ir otra – Patriarha birzs (Patriarch Grove), kur aug lielākā no Bristlecone priedēm, bet tā ir gandrīz divreiz jaunāka, tik nedaudz vairāk kā 2000 gadi.
Tā kā ap reindžeru staciju plosās negaiss, braucam tālāk un augstāk, jo tur, iespējams, laiciņš ir nedaudz jaukāks J No sākuma apskatīsim lielāko priedi, tad, ja sanāks, vecāko. Pie tam augstāk esošā birzs ir īpaša ar to, ka šīs priedes ir vienīgās, kas tur spēj augt. Pat tie daži zaļie krūmeļi, ko par cietu zāli varētu dēvēt, tur nespēj izdzīvot J Un reindžermeitene sola skatus kā uz mēness J Vienīgi augšā vēl kādus 100m ceļa sedz sniegs, kas nozīmē, ka kādu jūdzi vairāk jāpieveic saviem spēkiem.
Esam pie sniega čupas un varam doties mežā J Mammai gan gaisa par maz, tāpēc viņa paliek ar meitenēm, kas ar nebūt neraujas iet staigāt J Raitā solī izstaigājam vienu taku, sabildējamies pie dīvainajām priedēm, kad uznāk vēja brāzma un sāk līt lietus. Kamēr izejam otru taku, lietu ir nomainījusi saule un nākas izģērbties, lai nepārkarstu. Ļoti krasas laikapstākļu maiņas J Kas mani Kalifornijā nebūt vairs nepārsteidz, kur nu vēl tās kalnos J
| Kam nav, ko darīt, var paskaitīt. Interesanti, ka arī dzīviem kokiem skaita gadrskārtas - ieurbj līdz serdei un izvelk paraugu, tādu kā koka cilindriņu 2-3mm diametrā un tad var skaitīt gadskārtas |
Šie koki tik ilgi spējuši izdzīvot, jo labi pielāgojušies videi, skarbajām ziemām ar vējiem un lediem, gan sārmainajai augsnei. Skarbākos gados, ja nepieciešams, koks daļēji mirst, lai dzīvību nodrošinātu kaut vai vienam tā zaram. Tam pietiek ar šauru dzīvas mizas sloksni, lai tas spētu nodrošināt dzīvotgribošos zarus J Jaunām priedītēm bieži ir taisns garš stumbrs ar īsiem lielajiem zariem, kas biezā kārtā klāti ar mazajiem zariņiem, kuru skuju sega atgādina vāveres astes.
| Lielākā Bristlecone priede |
| Varētu teikt, ka māte ar meitu :) |
Ar gadiem koks noveco un daļēji mirst, vietās, kur stumbrs ir izkaltis, nokrīt miza, līdz viss koks ir sauss un bez mizas, tā arī stāv kā bieds pārējiem. Šobrīd tādi monstri stāv daudz augstāk kalnos nekā dzīvojošie koki, zinātnieki to skaidro ar to, ka pēdējā klimata atdzišana pat šiem izturīgajiem eksemplāriem ir bijusi par skarbu un tiem nācies atkāpties zemāk. Savukārt pretējā nogāzē redzams, kā jaunās priedītes dēļ pēdējā gadsimta siltajām vasarām spējušas izaugt augstākās vietās nekā līdz tam.
No ziemļrietumiem ziemās pūš sniegavētras, smilšu un ledusvērpetes noberž koku stumbrus un zarus, rētaini un savērpti gadsimtiem vecie koki tiek nogāzti gar zemi, bet turpina dzīvot.
Šim kokam dzīva vairs ir tikai viena sakne, kas pa vienu mizas strēli piegādā ūdeni un barībasvielas izdzīvojušajiem zariem. Viens no tiem izveidojis jaunu stumbru, bet ziemas sāk nogalināt arī to. Nežēlīgi, bet cīņa par dzīvību turpinās...
Apstākļi kādos šie koki aug, veido tos cietus, blīvus un sveķainus, kas arī tiem ļauj dzīvot tik ilgi, jo cietais koks ir daudz izturīgāks pret slimībām un kukaiņiem. Kaut kā uzausa asociācijas ar cilvēku – jo draņķīgāk iet, jo vairāk gribās dzīvot... bet vai cilvēks ir tik izturīgs, vai to var tā norūdīt? (Gan jau tāpat kā kokiem, ir sugas, kas var, un ir, kas nevar J)
| Divas priedes - viena taisna, otra savērpta. Saka, ka tas dēļ nedaudz atšķirīgiem gēniem. |
| Pārsvarā ir priedes ar violetiem jaunajiem čiekuriem, bet ģenētiski atšķirīgās ar zaļiem |
Ir ceturtā jūlija vakarpuse, kad esam noripinājušies no kalniem, piedzīvojuši gan sauli, gan lietu, pastāvējuši vējā un izbraukuši cauri krusai J
Lejā ir sutīgs un karsts. Rādās, ka arī otrā pusē tuksnešainajai ielejai esošajos Sierra Nevada kalnos līst... Bet mēs braucam vēl tālāk uz dienvidiem J Meklēt, kur nakšņot. Vēl tik gribu info centrā apjautāties, kur īsti tos ainaviskos akmeņus var apskatīt, ko kinoindustrijas pārstāvji tā iecienījuši un pie reizes apjautāties par nakšņošanas iespējām.
Alabama Hills... vieta, kur gribētu atgriezties.
Un ne tikai tāpēc, ka tur pieejami daudzi sporta kāpšanas sektori J Bet iespējams, ka tur jābrauc tieši ceturtā jūlija vakarā J Tur ir tik patīkami kluss – tūrista neviena J Lai gan arī vietas, kur mēs pabijām nebija diezko iecienītas, gana daudz varējām baudīt vientulību dabā, ja tā to vispār var teikt J Tā arī neredzējām, kā šejienieši svin 4.jūliju, pat ne salūta atblāzmu...
Skaists saulriets akmeņos un zibsnījoši padebeši... Pūkaini kaktusiņi tā vien aicina sevi aptaustīt J Te ir iespēja izvēlēties, gulēt kempingā vai atrast savu akmens ieleju aiz iedomātās robežas, kur drīkst nakšņot speciāli neierādītās vietās... Tas ir tik jauki, ja savus kaimiņus neredzi J
Labs miegs un laiks doties tālāk... Šodien jāšķērso Nāves ieleja un jau vakarā mūs sagaida civilizācija – Lasvegasa ar savu „burvību” un siltu dušu J Tālākajam ceļam smalkāks plāns nav izstrādāts, tik skaidrs, ka jāaizbrauc Lielo kanjonu apskatīt (šoreiz tuvāk Vegasai, Indiāņu rezervuātā, ar izslavēto Skywalk – izbūvētu stikla platformu virs paša kanjona).
Ja jau esam tik tālu atbraukuši un ceļš ved cauri Nāves ielejai, tas taču būtu grēks neko no tā neapskatīt, ņemot vērā vēl to, ka pagājušajā reizē mums ar Lauriņu tiešām bija spiedīgi ar laiku un nācās tam ātrā tempā valsēt cauri... Sezona gan nav īsti paredzēta gariem pārgājieniem, tāpēc atkal paliek lietas, ko nākas atstāt citai reizei – izkalst tuksnesī negribās. Ne Mozaīkas kanjonu esmu izstaigājusi ne Zelta kanjonu, bet gribētos... Kas zina, varbūt veiksies, un rudens pusē vēl kādu reizi uz ieleju sanāks atbraukt J Varētu arī tos slīdošos akmeņus kādreiz ievērtēt, par kuru pārvietošanos pat smalkiem zinātniekiem nav skaidras atbildes un skaidrojumu...
Nav jau tā, ka tik pa auto logu veramies J Bišku pastaigājāmies pa smilšu kāpām, sajūta tāda, ka smiltīs olas brokastīm var sacept J
Palīferējām cauri sāls kristālu tornīšiem, sauktiem par Velna golfa laukumu (Devil’s Golf Course). Es meklēju smalkas sāls kristāla krūzītes, tā arī neatrdau J
Aizbraucām līdz zemākajai vietai zem jūras līmeņa (85.9m).
Aizgājām apskatīt dabīgi veidojušos tiltu J
Izvedu pārējos pa Mākslinieka ceļu (Artist Drive), lai var teikt „uh!” un „ah!”, cik skaistas krāsas, šaurs celiņš un līkumi. (Diez, Kārlim nebij’ bail, ka es pie stūres?) J
Pa ceļam piestājām Zabriske Point un aizbraucām līdz Dante’s View.
| Zabriske Point |
| Dantes View |
Un tad pa vienmuļi tuksnešaino ceļu devāmies uz Lasvegasu... uz viesnīcu, lai noliktu mantas un dotos ielās J Apmetāmies tuvu galvenajiem notikumiem – Circus Circus viesnīcā. Atstāju visus piesmakušā garāžā un gāju iečekoties, tā teikt, lai ātrāk... Nu, sen tādā rindā nebiju stāvējusi, gandrīz kā pie iebraukšanas Amerikā J Man šķiet, ka ilgāk kā stundu tur nostāvēju... To kņadu, kas valda visapkārt, vārdos nevaru aprakstīt, pēc vairākām dienām tuksnesī, tā šķiet tik kaitinoša... Pieveicam kazino labirintus un sasniedzam istabiņas (lētāk bija ņemt divas istabiņas ar divām kvīn gultām nekā vienu tādu J un pat Kārlim pa kluso nebija uz grīdas jāguļ, bet varēja lepni ar mani vienā gultā gulēt J).
Tālāk jādodas nomedīt ko ēdamu un jāapskata, par ko tad tie cilvēki te tā sajusminās, kāda tad izskatās tā grēku pilsēta J Jau pēc pirmajiem kvartāliem tētis paziņo, ka viņš labāk tuksnesī kādu dienu vairāk padzīvotu nekā šito jāiztur J (Mūsu famīlija diezko neizceļas ar pūļu mīlestību J) Bet, nu, sakožam zobus un ejam J Vajadzētu vismaz strūklaku šovu redzēt...
Ja kāds grib smelties iedvsmu Lasvegasas apmeklējumam un dzirdēt sajūsmu par to, tad manis publicēto var nelasīt J Nespēju es aprakstīt tās burvību, jo neesmu es pūļu un neona gaismiņu fans J Ir jau tur arī skaistas lietas, bet...
Esam labi izstaigājušies un obligāto programmu izpildījuši, redzējām strūklakas, pirātu šovu, kā arī vulkāna izvirdumu. Atpakaļceļā Kārlis vēl ieveda mani apskatīties kazino-viesnīcu, kur ar gondolu var izbraukt J Ko tik tie cilvēki neizdomā! J Bet, jāsaka godīgi, Venēcijas auru var sajust...
| Marka laukums, Venēcija. Stāvu uz tiltiņa pār kanālu, kādā trešajā viesnīcas stāvā?! |
Griestos ir attēlotas debesis un vietām gaišs kā dienā, kas piemāna ķermeni un ir sajūta, ka ir jau kādi pieci no rīta, nakts nav gulēta un pārņem nogurums J
No rīta agri jāceļās, jo Kārlis jāved uz lidostu, viņam laiks atgriezties darbā, bet mēs pārējie brauksim tālāk – uz Hūvera dambi un Lielo kanjonu, lai vakarā atgrieztos tai pašā viesnīcā un no turienes pamazām dotos māju virzienā J
Jāsaka naktī, lai arī sliktāk redzams, tas izskatās labāk (es domāju Hūvera dambis J) Tumsa un gaismiņas dod lielāku burvību nekā tūristu bari J Bet ne jau skats ir tas, ko jāapbrīno – tehnikas „brīnums”... Ir jāapbrīno cilvēku spēja ieraudzīt, izdomāt un realizēt...
Dambis ir ļoti būtisks resurss tam pieguļošajiem štatiem, ne tikai elektrības, bet arī apūdeņošanas ziņā. Tāpēc arī tiek sargāts kā nākas, īpaši pēc 11.septembra notikumiem, lai gan jau otrā pasaules kara laikā aizas augšā dežūrēja snaiperi, gatavi nogalināt jebkuru, kas varētu apdraudēt dambja drošību. Nav arī brīnums, jo tur glabājas TĀDA enerģija... (Nemaz nespēju iedomāties, kas darītos, ja dambi izdotos pārraut.)
Pats dambis ir monstrs. Nesen redzēju fragmentus no dokumentālās filmas par tā būvniecību, kā vīriņi spainīšiem vien spainīšiem vien betonu augšā vilka un lēja veidņos, kā mainīja Kolorādo upes tecējumu, lai dambi varētu uzbūvēt...
Grandiozs plāns un realizācija priekš tā laika. Strādniekiem bija tikai divas brīvdienas gadā. GADĀ!
Turpat paralēli dambim, slejas pēdējo laiku monstrs – Hūvera tilts jeb piemiņas tilts Maikam Očalangenam un Patam Tilmanam (Mike O'Callaghan – Pat Tillman Memorial Bridge), augstāk, garāks un lielāks (otrais augstākais ASV un četrpadsmitais pasaulē, pirmais no tērauda-betona kompozīta būvētais tilts ASV un satur garāko betona arku rietumu puslodē).
Lēmums tiltu būvēt tika pieņemts tūlīt pēc 11.septembra notikumiem. Drošības apsvērumi. Pārāk saistoša vieta, lai saceltu masu nekārtības un lielu traģēdiju. Tilts tika atklāts 2010.gada 19.oktobrī. Līdz tam brīdim, no teroristu uzbrukuma dvīņu torņiem, pāri Hūvera dambim un Kolorado upei atsevišķiem transporta līdzekļiem (atkarībā no izmēriem) tai vietā bija aizliegts braukt. Joprojām, pirms uzbraukšanas uz Hūvera dambja, jāšķērso drošības pārbaudes zona, tāds kā robežpostenis starp Nevadu un Arizonu. Pirmo reizi te braucot, kad ciemojās Lauriņa, tumsā un lietū, tas likās pavisam nopietni, dienā, kad mudž no tūristiem, pavisam formāli J
Divreiz šķērsojuši Hūvera dambi ar kājām un divreiz ar auto, izstaigājuši dažas no ekspozīcijām un apmeklējuši ģeneratoru telpu īpašā gida pavadībā (pirms jau minētajiem notikumiem dambis bija daudz pieejamāks tūristiem, tagad tūres tiek organizētas gidu pavadībā un par atsevišķu samaksu), varējām doties tālāk – pie indiāņiem apskatīt Lielo kanjonu J
Te nu mūs sagaidīja lielākā vilšanās šai brauciena laikā un es pat teiktu visu mūsu ceļojumu laikā... tādu biznesa plānu! Bet nu pati vainīga, nepienācīgi sagatavojos, nenoskaidroju iepriekš, cik tas prieks izmaksās – pastaiga pa Skywalk... Lai arī doma, ka iešana pa stikla platformu nebūs nekāds lētais prieks, tādu ciparu neiztēlojos. Pat pati iešana nav tik dārga ieplānota, kā piekļūšana platformai un pašam Kanjonam. Uzzinot nosacījumus, gribējās pagriezties un doties prom, bet žēl bija ceļā pavadītā laika...
Tātad, lai ietu pa stikla platformu, kas izbūvēta virs Lielā kanjona ir jāšķiras no 29.99$+nodokļi, bet, lai nonāktu līdz platformai, obligāti jāiegādājās pakalpojumu pakete pa 40 un cik tur tiem dolāriem, katram tie būtu kādi 76$. Lielā kanjona apskate mums visiem izmaksāja 179$ bez pastaigas pa Skywalk, bet ar atlaidi vecākiem, kā senioriem, un Elei nepaprasīja ieejas maksu vispār, lai gan pēc nosacījumiem varēja. Ja gribi pastaigu, jāizpilda vēl virkne nosacījumu – nedrīkst būt līdzi itnekas, ne somiņa, ne fotoaparāts, ne kamera, nekas. Pat bērnu ratiņus nedrīkst stumt. Iekšā parka teritorijā nedrīkst ienest ne ko dzeramu, ne ēdamu, viss jāpērk tur... Nu, atvainojiet!
Lai jau tā būtu, tik nesaprotu, ko tādu es tur pa tiem 40$ redzēju? Piecas indiāņu būdas ar aprakstu, kuram katra domāta? Te vecmāmiņa izpaudās un mazmeitiņai varēja pasaku ar reālām ilustrācijām izstāstīt J Elei topā ir „Trīs sivēntiņi un vilks” – te nu bija gan salmu būda, gan žagaru būda, pat „māja” no ķieģeļiem J
| Salmu māja |
| Žagaru māja |
| Ķieģeļu māja |
Kanjons jau protams ir skaists, bet tādu to var apskatīties arī citur, vēl skaistāku...
Varbūt drusku tālāk jāaizbrauc, bet maksa par to ir nesalīdzināma... Iespējams daudzi domā citādi, bet man liekas, ka tā cena nav tā vērta. Esot pie paša Skywalk, pat neradās vēlme tur uzkāpt – nekas īpašs, tik vien, cik skaļa reklāma.
Kā jau tētis teica, bija laiks, kad baltie amerikas pamatiedzīvotājiem stikliņus par bargu naudu tirgoja, tagad ir otrādāk...
Tik vien, cik prieks izgāzt pa grantinieku un līkumā ieiet sānslīdē J Kā arī tie, kas nebija redzējuši lielos liliju dzimtas augus, tas ir Džošua kokus, varēja tos apskatīt, cik vēlas; i pēc lūguma, piestāt un aptaustīt J
Vakarā vēl loks ar auto pa Lasvegasas bulvāri, vēlas, vēlas vakariņas un gultiņa... Nākamā dienā tāds kārtīgs gabaliņš, ko nobraukt, un pa ceļam vēl vairākas vietas, ko man gribētos redzēt J
Lieki teikt, ka vēlme izbraukt tā agrāk, tik paliek kā vēlme, jo nevar taču braukt prom, neiztērējot bezmaksas karuseļu kuponus, Elei taču arī kādu prieciņu vajag J Tā rezultātā nākas dažus no apskates objektiem izlaist, bet visu dienu mašīnā nesēdēsi, tāpēc no lielā intersteita griežam pa kreisi tuksnesī, meklēsim sarkanus un melnus dramatic (dramatiskus) cinder cones, kas radušies tik tūkstots gadus atpakaļ. Ja mēs vēl zinātu, kas tie ir, bet izklausās interesanti J Duram tik taisni pa ceļu, pēc kartes spriežot, kādas jūdzes divpadsmit... Tuvojamies jau minētajam attālumam, bet īsti nevar saprast, kas ir tas, kas jāmeklē un kā tas varētu izskatīties, apkārt tuksnešains līdzenums, pa gabalu uzkalniņi, bet nekas tāds, kas varētu atgādināt cinder cones J Ā! Te ceļa malā akmeņu strēle, tālāk atkal klajums... Būs vien īstie J Tā ir, ka angļu valoda nav spēcīgā puse J Tie ir kārtējie vulkāniskie ieži – sacietējusi lava ar gaisa burbulīšiem iekšā, bet citādāka nekā tā, ko mēs redzējām pie Mono ezera J Smagāka un ar lielākiem caurumiem J Un šamie veido apli ap vulkāna atveri, acīmredzot, tā šitam bijusi liela, nedaudz ieliektu strīpu ar akmeņiem tik redzējām J
Nākamais apskates objekts – Afton kanjons jeb Lielais Mohaves kanjons, neesot tik izcils kā Lielais kanjons, bet tā ir vienīgā vieta, kur Mohaves upe visu gadu ir slapja (jāatzīmē, ka mēs esam Mohaves tuksnesī un slapja upe tuksnesī man šķiet kas īpašs), pie tam tikai trīs jūdzes no lielceļa J
Lai gan lielceļs ir makten noslogots, jebkurš pagrieziens prom no tā šķiet kā nekuriene... Ceļš bez īpaša seguma, akmeņains, līkumains... Šķiet, ka kāds ar šķūri nošķūrējis mazos krūmiņus no tuksneša kā ziemā sniegu, un tur tad ir ceļš. Braucam... Ceļš kļūst šaurāks un stāvāks, ar vairāk līkumiem... Brīdinājuma zīmes, lai uzmanās no „tortoise” (kas tas bija? – bruņurupucis vai dzeloņcūka? J)... Nevilšus atkal nāk prātā doma, a, ja nu cūcības likums nostrādā un auto saniķojas tieši te un tagad? Kad nav zonas, kad Kārlis nav ar mums (labi, ka ir tētis, tas man kā drošības garants ķibelēs J) Te pārsist riepu būtu pamatīga izklaide – gan, lai rezerves riteni atrastu (teorētiski spriežam, ka piekļuve tam ir no apakšas, kaut kur starp šoferi un blakussēdētāju J, un vai tāds tur vispār ir iekšā?), gan, lai meklētu palīdzību, ja tādu vajag...
Līdz līkums un... akmeņi un... stāvs... Metu pa bremzēm, moš tālāk nevajag? Vai varēsim tikt ar „lielo bezpiedziņas autobusu” augšā? Atpakaļgaitā uzbraucu gludākā vietā, lai apdomātu, ko darīt... No augšas izskatās, ka kanjons ir klāt, ceļš ved tieši tajā iekšā, vairs nav tālu līdz lejai. Pa gabalu var redzēt ierastās sausās atejas un tādus jocīgus saulē tā kā spīdošus rozā jumtiņus??? Pārņem tāda nereāla sajūta... Viss šķiet dīvains J
Tētis apgalvo, ka varam braukt. Es viņam ticu un laižam lejā J Izrādās tas ir kempings un rozā jumtiņi ir piknika galdiņi. Rozā! No kanjona te lāgā neko nevar redzēt, vajadzētu pabraukt tālāk pa ceļu...
Esam nekurienes vidū, pareizāk sakot, kanjona dibenā, kam cauri tek upe un ved dzelzceļa sliedes. Braucu. Nokalnīte un ceļš šķērso upi, a tilta ta nav, tik lielu akmeņu uzbērums... riteņi grimst akmeņos, grib spolēt, mašīnai jauda zūd, bet pāri tiekam J Tagad būs jātiek arī atpakaļ J
Pabraucam vēl kādu gabaliņu, paveras krāsaina kanjona siena, ceļš pietuvojies dzelzceļam... Cik tad tālu brauksim? Labi stājamies te, kādu gabaliņu varētu paieties ar kājām. Aizejam līdz nākamajam dzelceļa tiltam, kas šķērso upi, tālumā saskatam kalnu kazas, kas šķērso sliedes... Ceļš paiet zem tilta un atkal šķērso upi, tik šoreiz akmeņu nav un dziļums ir pietiekams, lai bez nopietna auto tālāk netiktu...
Mazliet smird pēc pūstošiem zaļumiem un sāk šķist, ka jādodas prom, līdz vakaram jau vairs nav tālu...
Kamēr es tur ar māsu tā staigāju, tētis zeltu esot pie upes redzējis. Varat braukt sijāt J (Esot tāds viltus zelts, kas kādreiz daudzus zelta meklētājus maldinājis, šis varētu būt bijis tas, citādi tač’ tas tā nemētātos nekurienes vidū J)
Vēl tik jāaizbrauc līdz Varavīksnes rezervuāram (Rainbow Basin), apskatīties kārtējos krāsinos akmens veidojumus un tad jāmeklē naktsmājas. Būtu labi, ja varētu tikt aiz Beikersfīldas, tuvāk Sekvoju mežam, bet laiks un kilometri (jeb jūdzes) rāda, ka nespīd... Gaismā līdz turienei netikt. Tagad Baibiņai jānodarbojas ar ātrlasīšanu un jāsameklē grāmatiņā citas iespējas kempingot J
Dziļāk jeb augstāk Sierra Nevada kalnos negribās braukt, jo ceļš var sanākt ilgāks, kā arī lāči vairāk iespējami, nakšņošana ceļmalā nebūtu laba. Vajag ko citu!
Ir! Tehačapi (Tehachapi); tas gan kādu gabaliņu pirms Beikersfīldas. Grāmātā rakstīts viens teikums – astoņas jūdzes uz dienvidrietumiem no pilsētas pa Highline Road ir kempings, starp priedēm 6000 pēdu (~1800m) augstumā iekš Tehachapi Mountain Park. Uz lielceļa norāde – nākamās trīs nobrauktuves uz Tehačapi. Ē! A, kuru mums vajag? Citu nosaukumu nav, tāpēc braucam pirmajā un mēģinām turēties dienvidrietumu virzienā J Tas ir tā – katrā krustojumā nahaļavu izdarīt izvēli, kur braukt, lieki teikt, ka te tās ielas nav paralēlas, taisnas un kā citādi uzdevumu atvieglojošas (un mans iekšējais kompass nav Kārļa iekšējais kompass J). Diez, kā lai atrod to Highline Road?
Izskatās, ka drīz būsim ārā no pilsētiņas, vajadzētu izmantot iespēju kādam ko pajautāt... Piestājam benzīntankā un ejam runāties ar puisi... Nezinu, vai mēs viņu samulsinājām vai kā, bet viņš sākā tā putroties un mainīt virzienus, tad teikt pa labi, tad pa kreisi, bet vispār taisni, ka nekā nevarēja saprast, bet tai pašā laikā likās, ka ir skaidrs J
Izvēls nav, jābrauc kā ir J Dīvainā kārtā minētās norādes sakrīt, drīz vien nonākam uz vajadzīgā Highline Road, ja tik tas pēdējais pagrieziens būtu uz pareizo pusi pateikts un vēl pieminēts, ka no ceļa jānogriežas, lai uzbrauktu augšā kalnā, kur ir kempings, tad jau mēs ļoti laicīgi būtu nobāzējušies, bet nē – nevar taču tā, pa vienkāršo J
Tā vietā mēs nonākam pie viena RV kempinga, kur nav neviena, kam ko pajautāt, bet ir pilns ar tām amerikāņu autobusmājām, kam hammerus pieāķē aizmugurē, kad ceļojumā brauc. Telšu vietu nav. Labi, braucam citā ceļā, kura galā norāde uz „RV kempingu”, piebraucam... viss izskatās pamests. Skaista vieta pie ezeriņa, bet ceļam vārti priekšā ar uzrakstu – „lūdzu turēt ciet”. Mēs kā kārtīgi latvieši neiesim tač’ pa aizvērtiem vārtiem... Braucam atpakaļ, jo mēs jau vairs neesam uz Highline Rd, viņš tā pēkšņi izbeidzās pie pēdējā puiša minētā pagrieziena J
Nobraucam lejā no kalna, prom no pilsētas, absolūti nekādas nojausmas, kur braukt... Redzam labi nodegušu augļu tirgotāju ceļmalā, pēdējās zemenes pārdodot. Jāiet laimi meklēt pie tā J A, puisis (vai drīzāk vīrs) runātīgs, kamēr visus savus radurakstus izstāstīju un piedzīvojumus, lai līdz mani interesējošajam jautājumam nonāktu J Bet cilvēks izpalīdzīgs, daudz runāja un stāstīja, kur un kā, kas un kā, i meitai mēģināja piezvanīt, lai precizētu. Tik tā necēla. Tad nu beigās sāka stāstīt norādes J Varētu teikt, ka patīkami aprunājāmies, i pie divām kazeņu kastītēm tikām (tās gan mēs pirkām J), i kempingu beigās mācējām atrast J (Tas beigās izrādījās tas, kas grāmatā minēts.) Līdz ar tumsiņu arī telts uzcēlās un varēja ķerties pie vakariņām J Patīkams dzestrums pēc tuksneša J
Tahačapi vadātājs mūs nelika mierā arī no rīta, ja vakar nevarējām tikt pie kempinga, tad šodien problēmas sagādāja tikt ārā no pilsētas uz lielceļa J Šejienes kartes jau mums nav un haļava nebija ar mums J Beigās gan ārā tikām tik kādu pusstundu pavizinājāmies un papriecājāmies par ceļu infrastruktūru kalnainos miestos J
Sekvojas... un ceļa remonts, lai pie tām tiktu J Tas gan man nebija nekāds jaunums, jau iepriekš, kad ar Filipu un Laumiņu braucām lielos kokus skatīt, tāds tur bija, bet mērogos pieņēmies... Kristāla alas apskati kārtējo reizi atstāju uz kādu citu reizi J
Izpildījām obligāto programmu – Moro Rock, izbraucām cauri sekvojai, Sekvoju muzejs, ģenerālis Šermans. Un uz māju J
| Tālumā var redzēt Moro Rock |
| Tur visus uzdzinu augšā |
| Baiba uz Moro Rock |
| Braucam cauri sekvojai |
| Ele apcerīgi skatās uz tālumā esošo ģenerāli Šermanu un domā, ak cik gan tālu vēl jāiet :) |
| Viņš pats - apjomīgākais zināmais koks pasaulē |
Pēc dažām dienām mammai ar tēti jau jābrauc prom, tās tad tāpat vien nobumbulējām.
| Smalkmaizīšu ceptuve uz Hornet :) |
Aizbraucām apskatīties aviācijas bāzes kuģi Hornet un aizvedu parādīt vecmāmiņai veikalu, kurā pazuda Ele, kad pirmo reizi tur bijām J Tā teikt iepirkties J Un nosvinējām Baibiņai dzimšanas dienu pēc Latvijas laika, lai no rīta varētu vecākus vest uz lidostu...
3 comments:
Nu, lepni, lepni. :)
Laikam gandrīz tas pats ceļojums, kurā bijām mēs, tikai vēl viss tas, kur mēs nepaspējām vai bijām tumsā :) Forši!
Atšķīrās pats ceļojuma sākums, mēs braucām SierraNevada kalniem gar dienvidu pusi, bet tagad ar vecākiem, cauri Josemītiem, kas vairāk uz ziemeļiem.
Post a Comment