Saturday, November 13, 2010

Vēl viena nedēļa garām... (šī ar’ vairāk vecmāmiņām domāta atskaite :))

Šī darba nedēļa mums, meitenēm, īsti neatšķīrās no iepriekšējās... pilnīga rutīna J Brokastis, sarunas skaipā, maizīšu sasmērēšana un došanās uz parku, tad... nu jūs jau ziniet J

Vienīgā atšķirība, ka pirmdien uz parku mēs devāmies ar diviem ratiem – vieni man ar Henrieti, otri Elītei ar lāci J Lieki teikt, ka gāja grūti... mums visiem J Bērns bija pārguris no nepaklausīgajiem ratiem un es tāpat no nepaklausīgajiem bērniem... Rezultātā mēs abas labi sapratām, ka otrreiz to nemēģināsim J Pat šodien, kad piedāvāju iziet tepat ārā pie viesnīcas pavizināt lāci ratos, Elīte atteicās un lāci ņēma klēpī, lai pati varētu sēdēt uz māsas ratu riteņa (tagad mēs nemaz citādi nepārvietojamies, it kā ar kājām nemācētu iet J )

Pārtikas veikali

Vienu dienu parka vietā mēs aizgājām uz tuvāko veikalu (it kā pāris kvartāli, bet kvartāli te lieli). Mums bija beigušies pārtikas krājumi, gājām uzpildīt J Man gan te pagaidām nekas īsti neiet pie sirds...
Nopirku frikadeļu zupai malto gaļu (dārgu mazu piciņu)... kad izlasīju visas cīpslas, puse tik pāri palika, un tā pati ne pārāk samalta, kur nu vēl baudāma... Bet zupa ēdama bija J

Par pārtikas veikaliem gan var uzrakstīt pat veselu stāstu...
Vislielākās problēmas man līdz šim ir sagādājis plauktos atrast parastus rīsus. Te ar tādām piedevām, te šitādām... un vispār te var nopirkt gandrīz tikai tādu pārtiku, kuru jāaplej ar karstu ūdeni vai jāliek mikroviļņu krāsnī un gatavs. Viss kastītēs vai bundžiņās sapakots. Lai varētu radoši izpausties, nākas iespringt, lai sameklētu „jau ne līdz galam sagatavotu” pārtiku J

Nākamā problēma – atrast kaut ko, kam virsū nebūtu rakstīts „fat free”, „99% fat free”, „low fat”, „no fat” vai „reduced fat” visos iespējamos veidos, kombinācijās un variācijās J

Vienu dienu cepām pankūkas. Pirku zapti. Kā jūs domājiet, cik viegli bija atrast burciņu, kur nav virsū rakstīts „sugar  free” vai „low sugar”? J Pārsvarā pārtikā nav arī glutēna J
Man jau tā izvērsusies par savdabīgu atrakciju, meklēt „normālu” pārtiku J Kaut tikai principa pēc J

Vīrs pazudis

Vēl pie šīs nedēļas pārdzīvojumiem varētu minēt mana vīra „pazušanu” J Izprasījās aiziet pēc darba ar kolēģiem alu dzert... Ir jau pusnakts, bet vēl nav mājās, lai gan rītdien darba diena... Nu labi, iešu gulēt, negaidīšu. Ap diviem Henriete pamostas uz ēšanu. Pabaroju un secinu, ka mana vīra vēl nav. Hmm... Parasti viņš gan tā nedara, ja tik ilgi tusē, tad vismaz iepriekš pasaka, ka būs prom līdz agaram rītam J Kļūstu nemierīga. It kā jau izskaidrojumi visādi – telefona nav, Veilands atbraucis... bet tāpat, svešā vietā taču esam! Ieslēdzu datoru, skatos Māra ar’ vēl neguļ. Domāju, varbūt viņa zina kaut ko vairāk par alus dzeršanu un dzērājiem (ar kuriem kolēģiem Kārlis gāja alu dzert, es nebiju noskaidrojusi). Ilgi minstinos, vai kaut ko rakstīt vai nerakstīt, paniku sacelt negribas J

Izrādās, viņas vīrs čuč saldā miedziņā un par alu varbūt tik sapņo J
Dalīta bēda – pusbēda, mazliet pačalojam un secinām, ka jāiet tik gulēt, tāpat neko nevar darīt. Vēl mēģinu uzzvanīt Veilandam, bet tas neceļ. Secinu, vai nu viņš saldi čuč un nedzird, vai arī ir turpat, kur Kārlis J
Ielīdu gultiņā palasīt grāmatu (par datoriķiem, FIB aģentiem un sērijveida slepkavībām J)... Pulksten trijos nograb durvis – ieradās... Esot nolēmis neņemt taksi un skriet kājām no Veilanda viesnīcas. Tas viņam kādas divarpus trīs stundas prasīja. Nezinu, vai vairāk izdzertā alus dēļ vai attāluma dēļ J

Viesnīcas SPA

Šai pat vakarā bijām aizgājušas ievērtēt vietējo SPA! Izrādās, tas tāds mazs baseiniņš ar karstu ūdeni un ārā J Nu neko, saģērbu mazo māsu un iepakoju autokrēsliņā, lai nenosalst. Uzvilku Elei peldbikses un halātiņu un devāmies ārā...
Abas pļuņčājamies, mazā māsa priecājas un tas nekas, ka nekādus burbuļus mums tai vannā neizdevās atrast J
Nu jau sākam domāt par iešanu atpakaļ, hmm... pirmais secinājums, labi, ka visas mantas paņēmām līdzi, t.i. elektronisko atslēgu, jo, lai tiktu atpakaļ, TO vajag!
Mēģinu tikt iekšā – nestrādā!
Forši! Ko lai darām?
Labi, ka tur telefons, kas savienots ar front desku J
Mēs tomēr tikām atpakaļ! J

Pirmie kontakti

Visas divas nedēļas, ejot uz parku, Eleonora nekad neielaidās sarunās ar vietējiem bērniem, kur nu vēl kopīgi spēlēties... Vakar bija pirmā reize, kad bērns mani paņēma pie rokas un teica, lai aizvedu pie puisīša, kam liela kravas kaste ar mantiņām – pārsvarā lāpstiņām un mašīnām. Pie sevis nosmēju, ka Ele sagaidījusi pirmo balto puisīti (līdz šim tik meksikāņu un ķīniešu bērnus bijām redzējušas), ar to, tad var iet spēlēties J Īpaši gan ar viņu nespēlējās, tik ar viņa lāpstiņu un mašīnīti.
Bērns bija pārlaimīgs un no parka prom tikām tikai tad, kad prom devās arī puisītis J Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet brīžiem šķiet, ka viņa tumšākiem cilvēkiem īsti neuzticas, lai arī cik viņi mīļi un jauki izturētos.

Aprunājos ar puisīša mammu, viņi ar’ tik pirms gada uz šejieni pārcēlušies. Viņa esot dzimusi Aiovā. ASV gan tikai otro gadu pēc kārtas dzīvojot, pirms tam piecus gadus nodzīvojuši Īrijā, pabijuši vēl Ņujorkā. Ņujorkā esot bijis vieglāk iedzīvoties, tur cilvēki esot atsaucīgāki un vairāk aprunājoties savā starpā, šeit Saniveilā katrs vairāk par sevi. Apjautājās, kā Eleonora ar māsu sadzīvo, jo arī gaidot otru bērniņu un bažījoties, kā vecākais dēls uztvers mazo brāli vai māsu. Teicu, ka līdz šim viss bija forši, bet tagad, kad pārcēlāmies, iet visādi. Uz ko viņa minēja, ka viņas dēlēns pēc pārcelšanās arī esot briesmīgi uzvedies, tikai tad, kad sācis iet mazo bērnu skoliņā, viss esot mainījies. Būs man ar’ par šo lietu jāapdomājas J

Meitenes

Eleonorai šobrīd ir mammu periods – visām mazām lietām mammas ir lielās lietas, piemēram, parkā ir divi laukumiņi, viens lielākiem bērniem, otrs mazākiem. Tad nu bērns man katru dienu stāsta, ka lielais laukums mazajam ir mamma J Lielie rati mazajiem ir mamma J Lielais lācis mazajam J (Kopā ar Veilandu pie mums ieradās arī mazais baltais lācītis no Rīgas)

Saplīsa mana jaunā kurpe L pēc pirmā izgājiena... Bērns mani visu ceļu līdz parkam mierināja, ka tētis nopirks citu, lai es nebēdājoties J Mīļi, vai ne!

Mazā māsa ir pilnīgā sajūsmā par lielo, lai arī tā viņu rausta un komandē (kas ļoti nepatīk mammai un tētim)... Nu jau vairākas dienas Elīte rāda koncertu Henrietei, te dejo, te lēkā kā zaķis, un Henriete spiedz un smejas aiz priekiem J Tajā ir tik jauki noraudzīties! J

Rati

Pirmās nedēļas laikā mēs vairākas dienas notriecām, pa veikaliem meklējot Henrietei ratus. Tā arī netapa skaidrs, kā viņi – šejienieši – pie tiem tiek, tas ir, kā viņi tos novērtē (apskata, aptausta), lai izdarītu izvēli. Šeit atradām tikai vienu specializēto bērnu preču veikalu, kurā bija arī daži rati. Kulbu ratu nav kā tādu, ir lielāki un mazāki sporta rati, sākot no tādiem, kādus iegādājām Henrietei, un beidzot ar tādiem, kādus iegādājām lācim J Jebkādi mēģinājumi atrast ratu veikalus caur i-netu, beidzās ar fiasko. Arī vienu, ko šķietami atradām esam Sanhosē, bija paspējuši likvidēt J To gan mēs uzzinājām tikai tad, kad bijām aizbraukuši tur L puse dienas vējā...

Beigās iegāju vienā, kā man likās, bērnu preču veikalā un pajautāju, vai viņiem ir rati, jo izstaigāt tos hektārus man vairs nebija spēka, meitene savilka tādu dīvainu sejas izteiksmi, it kā smietos par mani, un ņirdzīgā balsī paziņoja, ka ratu pie viņiem neesot. Nolaidu ausis un klusiņām lavījos ārā no veikala, it kā būtu ko sagrēkojusi, pat sakautrējos pajautāt, kur tad tādus tirgo. Nākamajā mantiņu veikalā jau biju gudrāka un uzreiz jautāju, vai kundze nebūtu tik laipna un nepastāstītu man, kur šeit var nopirkt bērnu ratus. Kundze laipni pavēstīja par dieviem, es teiktu, Maksimas tipa veikaliem, ja vien es nedomājot leļļu ratus. Šķita, viņa ir gatava man tādus izrādīt J

Vienu no veikaliem sameklējām uzreiz, bet tur tā izvēle gaužām švaka un nekas īsti neatbilda manām prasībām. Man to simts un viena pudeļu turētāja vietā būtu labāk vienu kāpslīti Eleonorai pielikuši! Tā ir viena no būtiskajām atšķirībām starp šejienes un Eiropas ratiem – daudz dažādu caurumu, kur iestutēt dzērienus, ēdienus un citus draņķus i braucējam, i stūmējam. Bērnam pilnīgi galdiņš priekšā uzmeistarots! Un milzu grozi zem ratiņiem, nu divas trīs reizes lielāki nekā mūsējiem.

Internetā var pasūtīt daudz un dažādus ratus, tik kā lai saprot, kādi tie izskatās dzīvē un ko no tādiem sagaidīt?! Pilnīgi uz dullo arī negribas pirkt. Rīgā biju redzējusi, ka ratiem pieliek tādu plastmasas kāpslīti, kur lielākais bērns var uzkāpt, kad piekusis. Te neko tādu man neizdevās atrast, jo tur, kur to kāpslīti liek pie mums (tas ir jums), tur te ir milzīgais grozs J Savukārt šādam mērķim – vest divus bērnus – ir speciāli dubultrati, citi lielāki, citi mazāki, bet visi milzīgi... un tik nopietnus ratus man negribējās, būtu stulbi stumt Eleonoru ratos, ja ar ratiem viņa, kopš uzkrita pērnā gada sniegs, vairs nebrauc, bet skrien kājām.

Tā nu apskatot otru veikalu, sapratām, ka nav mums īsti daudz variantu, jāņem vien rati uz trīs riteņiem, uz tiem vismaz Eleonora var priekšā uzsēsties. Cik tad meklēsi, jāņem vien tie, kas pieejami! Bet, kas tev deva, tas ir pēdējais eksemplārs un nekādu garantiju, tāda veikala politika. Šitā mēs ar mieru nebijām un nolēmām ratus pasūtīt i-netā. Var jau būt, ka par to garantiju mēs īsti labi nesapratām, jo meitene angliski runāja sliktāk nekā mana mamma. Kad es viņai teicu, ka man vajag ratus, uz kuriem var vest arī otru bērnu, viņa man piedāvāja divus ratus, vienus Henrietei, otrus Eleonorai J

Tagad ir nākamā epopeja ar ratiem, vajag pretlietus plēvi vai ko tamlīdzīgu, nāk taču lietus sezona virsu! Veikalā vispār neko tādu nevarējām atrast, kā arī sagaidīt kādu, kas varētu palīdzēt, neizdevās, tāpēc nolēmu pasūtīt i-netā. Ilgi meklēju, tomēr atradu. Īsti gan nebija skaidrs, vai mūsu modelim derēs vai nē (vieniem der, otriem neder), jo nekādi nevaru atklāt vai mums ir Safari TT vai Grand Safari, jo uz papīriem ir minēts tikai Safari (un bildes i-netā ar nosaukumiem arī dažādi korelē) J Taču nolēmu riskēt un pasūtīt, laimīga, ka vispār kāds pārklājs būs J Pēc kāda laika saņēmām e-pastu, ka diemžēl tādi pārklāji ātrāk par februāri nav gaidāmi, vai mēs gaidīsim?... Pateicām, ka nē, bet varbūt vajadzēja... J

Šodien Kārlis ir devies iepirkt AUTO, redzēs, kā šim būs gājis J

2 comments:

Filips said...

Nododiet bučas Veilandiem arī!

Elina Veide said...

pilnīgi piekrītu eleonorai, ka ratos stumt bērnu nav tas ērtākais. atgādiniet viņai, ka lāci var nēsāt arī iesietu lakatā!!