Svētdien, pēc garās dienas, apskatot kārtējos apartamentus un mēģinot (uzsveru – mēģinot J) iepirkt tik ļoti nepieciešamās lietas, kā Henrietes rati un autosēdeklītis, kā arī ievērtējot „AnyMountain” veikalu*, vakarā devāmies ciemos pie Māras, Ģirta, Sandijas un Madaras. Tur bija savākušies gandrīz visi BlueCoat latvieši atzīmēt Helovīndienu J Apmēram tā, kā to dara vietējie J
Par šīs dienas plašo atzīmēšanu jau kopš mūsu atbraukšanas un vēl ātrāk liecināja izpušķotās mājas, veikali un pat maskās saģērbušies pārdevēji un dzīvokļu menedžeri J Kā tas izskatās bildēs var apskatīties Māras blogā pamazaam.blogspot.com (ceru, viņa neiebildīs J)
Pēc tam, kad Kārli pameta vadātājs un mēs beidzot ieradāmies tur, bērni jau bija saģērbušies maskās un sākuši apstaigāt tuvākās kaimiņmājas, diedelējot konfektes. Cik nu labi kurš prot angliski, cik nu kurš drosmīgs (bariņā drošāk J), tik arī pilns groziņš (vai maisiņš, kā nu kuram) vakara beigās ar konfektēm un cita veida saldumiem. Eleonorai Kārlis ar’ Walmartā pa 5$ dolāriem bija nopircis tīģera masku, tā nu bērns tika ieģērbts maskā un sūtīts izklaidēties J Jāsaka gan, ka Elīte bija dikti apjukusi un sabijusies no tā, kas apkārt darījās. Tā kā bija jau tumšs un diezgan daudz cilvēku apkārt, viņa kā liptin pielipa pie manas rokas un neparko nebija aizsūtāma kopā ar pārējiem bērniem... Nu neko, nācās man arī apceļot apkārtni J
Sākumā man bija jāiet viņai visur līdzi līdz pašām durvīm, bet tad bērns ātri aptvēra, kas par lietu, un uz beigām jau pati skrēja visiem pakaļ, lai dabūtu savu konfekti J Protams sacensties ar lielākajiem bērniem konfekšu daudzumā viņa nevar, bet savu tiesu kādām pāris nedēļām dabūja, ja mamma konfektes piešķirs saprātīgās devās J Un tētis visas pa kluso neapēdīs... Ja ir tāda alga, tad arī lielus gabalus nostaigāt nav grūti J Izmetām diezgan lielu loku pa vietējo apkārtni. Diezgan daudz tādu bariņu ar bērniem staigāja, un kāds nu kurš bija satērpies... interesanti pavērot... vislabāk man patika džedaju bariņš, viņiem bija arī sava džedaju princese J
Bērni devās no durvīm pie durvīm (vismaz tām, kas izpušķotas, jo skaidrs, ka tur viņus gaida) un teica: „trick-or-treat”, pretim saņemot saldumus. Pie dažām durvīm bija nolikts saldumu groziņš, kur katrs pats sev var paņemt končiņu. Pārsvarā gan durvis tika atvērtas un saldumi iedoti personīgi; bija arī gadījumi, kad bērni tika kārtīgi iztincināti, kas kurš ir un vai nešmaucās J Varēja redzēt, ka cilvēki ir priecīgi un laipni, un nekas, ka bariņš pēc bariņa nāk pie nama durvīm klaudzināt un traucēt vakariņot J Viss šķita ļoti sirsnīgi un mīļi un ne miņas, ka tie būtu kādi nodzeršanās svētki, kā diemžēl tas pārsvarā gadījumu izvēršas Latvijā L
Kad nogurums ņēma virsroku, devāmies pie Māras iestiprināties J Vēlāk, kamēr mēs, bēbīšu māmiņas palikām mājās, pārējie vēl aizbrauca apskatīties nedaudz tālāk esošos krāšņākos ielu posmus. Pēc tam bērni sajūsmināti atgriezās un stāstīja, kādus tik briesmoņus viņi nav redzējuši J Elīte arī stāstīja, kādu „liulu, liulu” kaķi redzējusi, kas groza galvu J
Visamizantākais skats bija, kad Elīte ar mazo Aivo (~3 gadi), kas bija saģērbts par velnēnu ar visu dakšu rokās, abi atpalika no lielākajiem, un tad nācās pašiem saņemties un iet klauvēt pie durvīm, lai dabūtu saldumiņu. Tik jauki bija klausīties, kā Aivo saka trick-or-treat, un pēc tam, kad dabū koņču – „senkjū” J Labi, ka Aivo tāds drosmīgs, Eleonorai vismaz bija kompānija J
Laiks pagāja ātri un ātri nācās doties „mājās” J
Šorīt gandrīz palikām bez brokastīm, tik ilgi nedrīkst čammāties... var jau būt, ka bija kāds indiešu uzbrukums brokastu galdam, bet mums bija jāsamierinās ar smalkmaizītēm, maize visa bija noēsta J
Tā mums trim meitenēm sākās pirmais rīts bez tēta J Bet tie nebija vienīgie piedzīvojumi...
Man pirmo reizi bija sajūta, ka jāraujas uz pusēm, jo mazo māsu nevar vienu atstāt, kamēr Elītei vajag uz tualeti (pie tam 2x), labi, ka atsaucīgas meitenes recepcijā strādā, pieskatīja Henrieti J Abas mazās gan visiem patīk J arī tad, ja Ele šodien no ēdamzāles krēsliem sastumj vilcienu un liek man braukt uz veikalu J
Arī aplītī mums jāiet visās iespējamajās vietās, gan veikalos, gan dzīvokļu ofisos, gan parkos J
Šodien trijatā aizgājām līdz tuvākajam parkam, likās mēs nekad neatnāksim atpakaļ J Ko tik nenācās izdomāt!!! Un cik tuvāk viesnīcai pienākam, tik divreiz tālāk Elīte aizskrien pretējā virzienā, bet malacis bērns, visu pati ar kājiņām nostaigāja. Vienu brīdi gan mēģināju viņu nest pičpaunā, lai gan Henriete man bija uzsieta uz vēdera. Un galvenais nedrīkstēja pazaudēt lāci, kas karājās pārmests pār somu J
Kamēr dzīvojāmies pa parku, piebrauca muzikālā saldumu mašīna (kā filmās rāda J) Elīte gan vēl nezina, ko tas nozīmē, tāpēc neskrēja pie tās, kā pārējie bērni, kuriem pakaļ dzinās mammas un vecmāmiņas, lai atrunātu no iepirkšanās J
* Pārliecinājos, ka šopings nebūs mans hobijs, kopā ar abām meitenēm viena uz veikaliem neiešu J pa abiem ar Kārli Eleonoru neizdodas novaktēt, kādas reizes trīs skraidījām pa veikalu, viņu meklēdami. Nemaz nebaidās palikt viena (arī uz ielas) un ir gatava visu piemērīt gan sev, gan lācim J Lācis laikam ar visiem bērnu ratiem paspēja izvizināties J Ja jau māsai mēs meklējam ratus, tad Elīte savam lācim J Henrietes pamperu paka mums arī ātri tukšojas, jo lācis ir liels čurātājs J
1 comment:
Pareizā atbilde saldumu diedelētājiem: atšujies vai izkropļošu
Post a Comment