Monday, November 22, 2010

Jūsu garās brīvdienas, bet mūsu...

Svētki

18.novembra vakarā mēs gandrīz visi Blue Coat latvieši, kā jau ierasts, sanācām kopā pie Lindēm. Viņu māja izvērtusies mums par tādu kā tusiņu centru J

Lai kārtīgi nosvinētu, kā jau pie kārtīgiem latviešiem, pa visiem kopā bijām sataisījuši bagātīgu galdu, gan ar šķovētiem kāpostiem, gan karbonādi, gan pašceptiem pīrāgiem un plātsmaizēm, gan kārtīgu pupiņu-ribiņu paēdienu. Nu tā, ka otrā dienā vēl visi vakariņas paēdām J (Pilnīga Ziemassvētku un māju sajūta)

Vakaru mēs atklājām ar svinīgu himnas nodziedāšanu. Pēc labām vakariņām, noskatījāmies Sanfrancisko latviešu biedrības kora koncerta ierakstu, kas bija veltīts Latvijas Dzimšanas dienai un bija norisinājies iepriekšējā svētdienā. Dažas no meitenēm jau ir aktīvas kora dalībnieces un ir lietas kursā par vietējo latviešu aktivitātēm J

Lai labā noskaņa nezustu, tika izvilktas no Latvijas līdzpaņemtās dziesmu grāmatas, un tā līdz vēlai naktij bez pārtraukuma tika izdziedāts dažnedažādu latviešu dziesmu un tautasdziesmu repertuārs. Sākot no „Tumšajiem mežiem” un līdzīga veida klasiku un beidzot ar „Saule, pērkons, Daugava” un „Nevis slinkojot un pūstot”.

Lai arī mums nebija salūta, šie svētki mums negāja secen J

Nākamās dienas pie mums riktīgs rudens iestājies – slapjš un auksts. Vietējie saka „baigais storm”, a mums liekas tāds parasts lietus J Nu labi, šodien uz šosejas bišķi lietus brāzmas bija J Bet tikai īsu brīdi...

Kā jau minēju, tad piektdien pēc vīru darba, visi atkal kopā paēdām un paskatījāmies veco labo filmu par Kin-dza-dza J Sestdien es dabūju bankas karti, kas piesaistīta Kārļa kontam J Jē! J Pārējā diena tika bezsakarīgi pavadīta lielveikalā, mainot manas saplēstās kurpes un iepērkot šādas tādas drēbes Eleonorai. Taču vakarā es tiku uz kino! J

Kino

Pārbraucām mājās, Māra raksta, še kur jaunais Poters kincī, vai mēs negribam iet. Protams, ka mēs gribam un viens no mums ir gatavs iet J Kārlis vēlīgi šo iespēju piedāvā man J Apskatos kartē, kur šamais jāmeklē, it kā viss skaidrs, braucu! Viena, ar jauno autoAUTObusu – ārā līst lietus ir tumšs, neko neredzu, neko nesaprotu, visas ielas ar' vēl neatceros J Bet nekas, braucu. Pat izdodas visus vajadzīgos krustojumus laicīgi sazīmēt un paspēt nogriezties. Tikai tur, kur kartē bija zīmīte ar kino atrašanās vietu, tur ir tukšs lauks, tieši kā guglerfs rādīja... hmm! Nu labi, kvartāls liels, komplekss liels, braukšu riņķī... varbūt kādu ielu par ātru nogriezos. Nē! Izbraucot uz paralēlās ielas, viss ir kārtībā, bija vajadzīgā iela. Pēc kāda gabaliņa ieraugu arī tālumā trīs maģiskos burtus AMC (labi, ka paprasīju Kārlim, kā kino sauc J Uz to gan viņš atbildēja, kaut kas ar A un trīs burti J)

Braucot tuvāk noskaidrojas, ka kino ēka ir lielās ielas otrā pusē, ne tur, kur guglei ir norādītā kino adrese J Tagad tik atliek izbraukt vairākus goda apļus, lai nonāktu stāvvietā J
Tā ir, ka seko melnam bembim, domājot, ka šis zina, kur jābrauc J
Esmu nonākusi virszemes stāvvietā, zibeņo zibeņi, gāž lietus, un es no stāvvietas tālākā stūra lēkšoju, lai ātrāk nonāktu milzu lielveikalā un tad jau meklētu, kur ir kino kases, lai tur satiktu Māru ar ģimeni. Kavēju tikai 7 minūtes J

Kases ir, bet dažas. A, Māras nav... A, ja nu te vairākas kases, dažādos lielveikala stūros? (kino ir stāvu augstāk) Kaut ko grozos un domāju... Skatos kas tā par rindu no nekurienes uz nekurieni... Nē, Māra ir klāt. Ejam pirkt biļetes. Izrādās uz seansu 19 viss ir izpārdots, var nopirkt uz 20, un rinda ir cilvēku bars, kas tās biļetes ir izpircis J Tagad stāv un gaida, kad laidīs augšā uz kino zāli. Neliela minstināšanās, vai es tik ilgi varu pazust. Ai, varu! Kad tad vēl?

Izrādās uz mūsu seansu ar’ jau paprāvs pulciņš stāv rindā, atsevišķi norādītā vietā J Apmēram puse no visiem J Kāpēc tā? Jo uz biļetēm nav norādītas vietas, kas pirmais tiek zālē, pirmais izvēlās... Mēs nolemjam rindā nestāvēt. Tas taču ir stulbi stundu stāvēt rindā! Labāk paklejojam pa lielveikalu, ja nu izdodas ko derīgu nopirkt J
Ģirtam medības ir veiksmīgas – divi pāri bikšu J
Par to gan jāmaksā – esam pēdējie rindā! Lai gan, varētu jau arī to rindu apiet... Bet nolemjam pirmajā reizē tā nedarīt. Jāizpēta sistēma J

Jau ieejot zālē, saprotam, ka kopā sēdēt nespīd. Ejam katrs savas vietas sirojumos... Zāle ķipa pustukša, bet visi krēsli aizņemti te ar somām, te jakām, te blakussēdētāji lēkā no viena beņķa uz otru, ja mēģini kādā no tiem iesēsties.
Nu neko, pirmajā rindā kaut kā galīgi negribas sēdēt, tāpēc spītīgi eju uz augšu. It kā viena vieta atbrīvojas, puisis aiziet, jo viņa meitenei nepietiek vieta. Pajautāju, vai brīvs – momentā blakussēdētājs pārsēžas un tā puse rindas, kamēr malējā vieta paliek tukša. Tur arī iesēžos, a, kas ta man? J
Pēkšņi, kāds kaut kur tur pa vidu ir sabīdījies un atkal ir viena brīva vieta un iepriekš minētais puisis ar meiteni nu grib atpakaļ. Es izliekos par beigtu. Tas, kā tur tā vietu rezervēšana notiek!!!... Domāju, ja jau var skriet pēc kolas un popkorna un lēkāt šurpu turpu, tad paši vainīgi.
Beigās viņi man sameklēja brīvu vietu J Es sēdēju rindu augstāk, pašā vidū, teorētiski vēl labākā vietā J

Tā, lūk! Mans pirmais kino apmeklējums man lika atklāt vēl vienu lietu, kas pie mums ir daudz foršāk J Pēc filmas ar’ nesapratu, ko viņi tur visi ir darījuši, gandrīz jāpielīp pie zāles grīdas, kā salaistījuši ar kolu JTas amerikāņu bardaks...

Par svētdienu būs drusku vēlāk, man uznāca miegs J
Arlabunakti!

1 comment:

Filips said...

Poters-šmoters... bet kino bez numurētām vietām gan sux :(