Pēc dažām dienām ar meitenēm varēsim svinēt savu atgriešanās gadadienu J Neticami, bet faksts, ir pagājis gads kopš esam atkal mājās. Kas tad pa šo laiku ir noticis? It kā nekas sevišķs, bet nav arī tā, ka nekas. Vienīgi izpalikuši smalki un detalizēti apraskti par to, kas un kā, jo kuru tad interesē, ko dara latvietis parastais, dzīvodams Latvijā J
Tādos lielos vilcienos varētu teikt, ka viss ir nostājies savās vietās – meitenes iet uz dārziņu, mēs ar Kārli strādājam. Kā izklaides – parastās – mums ir būvniecība un remontdarbu veikšana, Kārlis pēc gada pārtraukuma bija riktīgi noilgojies kādu skrūvi ieskrūvēt, jo, ja jūs atceraties, tad Amerikā neko tādu nedrīkstēja darīt. Tad nu tagad plosamies bez pārtaukuma J Tad pa Rīgu, tad pa laukiem; rudenī pat vienu nedēļu divatā nodzīvojām Pēčos, lai apšūtu topošo māju ar sienām J
Gandrīz bez pārtraukuma J Lielākus un mazākus pārtraukumus būvdarbos ievieš Latvijas piedzīvojumi un aktivitātes brīvā dabā, tad nu šoreiz lai top apraksts par mūsu aktivitātēm pēdējā gada laikā, jo tās ir lietas, ar ko šis gads man asociējas J Sezona ir noslēgusies, esmu apslimusi un atrodas kāds brīdis rakstīšanai J Lai gan liela daļa no piedzīvotā ir aizmirsusies, tagad mēģināšu restaurēt kādus spilgtākos notikumus J
Viens no pirmajiem izbraucieniem man bija ziemā kā nesezonā, kad izmantoju iespēju pāris reizes aizbraukt uz Valmieru paskaldīt ledu.
Viena no lietām, kas man tiešām ļoti pietrūka Amerikā, bija iespēja ik pa laikam sevi pamocīt un atkal izbaudīt Latvijas purvus un mežus, lasi – piedalīties piedzīvojumu sacensībās (pa lielam, visos šajos pasākumos ir jāmeklē kontrolpunkti un jāizpilda dažāda veida speciālie uzdevumi, pārvietojoties ar kājām, velo, laivām vai citiem līdzekļiem, ja nepieciešams). Tad nu to arī šogad tā kārtīgi izbaudījām, bija grūti atteikties un izlaist kaut vienu (bet nācās), vajadzēja piedalīties visur, kur vien var J (Savas korekcijas ieviesa dažādas nesaprašanās ar savu ķermeni tīri no veselības viedokļa)
Par to, ka biju nocietusies pēc Latvijas piedzīvojumiem var spriest kaut vai no tā, ka biju gatava piedalīties 12h nakts slēpojumā – Ežu rallijā, kas ir viens no pirmajiem pirmssezonas orientēšanās pasākumiem, kaut kad martā (ja neskaita ziemas magnētus un citus līdz manām ausīm nenonākušus pasākumus).
Ar slēpēm es vispār esmu uz jūs un, ja neskaita dažas reizes, ko esmu laukos pa vietējo mežu pāris stundas paslēpojusi, tad varētu teikt, ka īsti savā mūžā slēpojusi neesmu un līdz ar to arī nemāku, kas divpadsmit stundām pa neiemītu taku pēc azimuta un pietiekami lielu reljefu Vecpiebalgas pusē, ir diezgan liels izaicinājums. Īpaši tad, ja sniega virskārtu klāj sērsna. Pieredzējušiem slēpotājiem tas ir kā saldais ēdiens, jo var iegūt patīkamu ātrumu, bet man?!... Oi, man likās es nositīšos un mājās nepārnākšu (no visiem kalniņiem drošības labad braucu uz dibena un lielāko daļu laika vārtījos sniegā)... labi, ka Alda par mani apžēlojās un otrai slēpojuma pusei man atdeva savas slēpes. Viņas pārgājiena slēpes pret manām aizgūtajām distancenēm, kam smērējums bija nogājis jau pirmajā pusstundā, bija neatsverams komforta uzlabojums un es vismaz kaut kā varēju izturēt līdz galam. Finišā es biju pilnīgi pārliecināta, ka nekad vairs ar slēpēm nekur nebraukšu J (...jāpagaida, lai uzsnieg sniegs J) Kārtējā mācība par atbilstošu ekipējumu un nepieciešamajām iemaņām...
Priekš manis tas bija pa skarbo, bet nekādā veidā nenogalinaja vēlmi piedalīties WAR (Winter Adventure Race), lai gan Tomu un Kārli (mūsu ierasto kompāniju) man pielauzt neizdevās, komandu tomēr nokomplektēt izdevās. Par laimi sacencības atcēla J (Jo es nemaz negribu iedomāties, kā tas būtu bijis, ja pa to sniega apsalušo žļurgu vajadzētu braukt ar velo J)
Tā vietā organizātori piedāvāja aizraujošu piedzīvojumu pavasarim SAR2012 (nosaukums ir SAR – RAID tradīcijas turpinājums – Spring Adventure Raid. Jo ir arī sacīkstes – WAR (WinterAR), LAR (LatviaAR), BAR (BikeAR) – katra ar savu atšifrējumu; vairāk www.raid.lv ).
“Starp citu, SAR abreviatūras populārākais lietojums pasaulē – Search And Rescue. Cerams, ka RAID piedzīvojumu sacīkstē iztiksim ar pirmo – search – sadaļu. Tiekamies piedzīvojumos!” ar tādiem vārdiem tiek atklāts psākums J
Tur tad nu beidzot mēs piedalījāmies ierastajā sastāvā.
Daži spilgtākie mirkļi no sacensībām...
Neskatoties uz to, ka ir 12.maijs un pavasaris pieturējies tāds vēsīgs, organizātori tomēr nolēma pārbaudīt dalībnieku drosmi ielīst aukstā ūdenī, lai peldētu pakaļ kontrolpunktiem atspirdzinošajos Jēkabpils karjera ūdeņos. Lai arī Kārlis visādi centās peldēšanu atstāt man un Tomam, bez pāris peldēm neiztika arī viņš. Jāsaka godīgi, ūdens nemaz nebija tik auksts kā varētu domāt.
| Te mēs pēc peldes plānojam veloleģendu un... salstam! |
Viens no iespaidīgākajiem piedzīvojumiem noteikti bija nobrauciens pa Daugavas krācēm ar pašu būvētu plostu no ierobežota materialu daudzuma. Tika izsniegtas divas kameras, daži koki (šķiet, trīs) un viens airis. Pumpējamie un stirpināmie materiāli bija jānes līdzi pašiem, drīkstēja ņemt līdzi arī papildus airus, bet šo iespēju mēs neizmantojām, ko vēlāk nācās nožēlot, būtu noderējuši. Plostu būvējām pie tilta Jēkabpils pusē, ar to bija jāpārceļas pāri Daugavai, pa ceļam apmeklējot uz salas esošo kontrolpunktu.
![]() |
| Kā pirmie dodamies pārbaudīt savu sameistaroto rīku :) |
Straume, kā jau pavasarī, bija iespaidīga un mūsu bailes arī. Kā reizi pirms nedēļas biju apciemot radus, kas dzīvo tieši pie krācītēm, un ievērtējusi, cik ātri starume pārvieto baļķus, ticiet man, tas šīs emocijas tikai paspilgtināja, jo iegūtais peldlīdzeklis neizskatījās diezko pārliecinošs. Ļoti jau nu gribējās laicīgi tikt pāri Daugavai, nevis atdurties hesā un apskatīt Pļaviņas J Vienalga, vai uz plosta vai jau bez tā...
Izsniegtajā kartē ievilkta trekna sarkana līnija, kas nozīmē pavēles distanci, salai gar vienu pusi, bet, ak neraža, straume mūs ierauj salas otrā pusē un izskatās, lai arī cik enerģiski Karlis airē, mēs līdz tai nemaz netiksim. Kā tāds atskaites punktiņš salas krastā spīd ugunskurs, uz to tad arī Kārlis airē un mēs ar domu spēku izmisīgi piepalīdzam, jo aiz ugunskura tilts un pēc tam – nezinkas. Pēc kartes izskatās, ka tur kaut kas nav tā kā vajag un es zinu, ka turpat tuvumā ir attīrīšanas iekārtas, kas kopā mums tāpat neko neizsaka (kartē laikam bija redzami sēkļi, kas pavasarī nav manāmi, jo citas komandas bija veiksmīgi izpeldējušas pa to pusi), tik skaidrs ir viens, labāk būtu bijis, ja būtu salai otrā pusē, kur arī jāmeklē punkts. Mums tomēr veiksmīgi izdodas tikt ārā krastā, kur nolemjam salu šķērsot un meklēt punktu ar visu plostu, pēc tam savu ceļu turpinot pa Daugavas centrālo straumi, kas beigās atkal izvēršas par lielām bailēm, jo kā kādu metru no krasta, tā briesmīgs ātrums (vismaz man tā likās), kā tuvāk krastam, tā pinamies pa meldriem. Bet galvenais – laicīgi pamanīt, kad sala beigsies, jo tur uzreiz jāsāk naski airēt, lai tiktu uz pareizo Daugavas krastu pareizajā vietā.
Sajūta tāda, ka perpendikulāri Daugavas straumei nekustam nemaz un Kārļa pūles ir veltas, toties straumes virzienā iet mums ļoti naski, nemaz nebrīnītos, ja tiešām atdurtos Pļaviņās. Krastā redzams ugunskurs, tā arī mūsu bāka uz kuru doties. Par laimi diezgan precīzi notrāpam uz krastu. Kamēr mēs izjaucam savu plostu, izskatās, ka viena komanda dosies apskatīt Pļaviņas, patraucās mums garām J Pēc kāda brīža gan arī viņi ir klāt, tikai pārdesmit metrus zemāk tika krastā, esot bijuši arī tādi, kas pārsimts metrus pa krastu nākuši atpakaļ. Šoreiz neviens Pļaviņas neapmeklēja.
Episks noteikti bija nakts orientēšanās posms, kad tikai laimīgas sakritības pēc tikām ārā no meža J (Paldies konkurentiem, kas mūs no meža izveda J citādi mēs varbūt vēl tagad tur maldītos J Tas man likās tāds ļoti kuriozs posmiņš J Lepni "paņēmuši" 61.punktu (kas izrādās bija 201., bet kurš tad naktī to spēj atšķirt J), devāmies tālāk mežā līdz uzdūrāmies ceļam, kuru nu nekādi nevarējām piesiet kartei. Tā nu vazājamies pa ceļu turpu/šurpu nesekmīgi meklēdami dabā apstiprinājumus mūsu teorijām līdz no meža parādās gaismas stars – Alīda – ar prāvu sekotāju baru, kam pievienojāmies arī mēs J Laimīgi dabūjuši obligātos punktus un beidzot atraduši sevi kartē, devāmies uz starpfinišu, lai izvēlētos citu posmu J Tikai finišā uzzinājām, ka viss ir godīgi – ja nemākam orientēties, tad nemākam, un posms netiek ieskaitīts J)
Neiztrūkstoši bija arī velo posmi, kad pēdējās četras no 24h es domāju – ja man ir tik grūti un es nevaru ar velo pamīties ātrāk kā 12km/h, tad priekškam tas ir vajadzīgs? Jāmet mieru... Ar tādu pārliecību arī finišēju...
Ak, kā rezultātu tabula spēj mainīt šos lēmumus un „nekad vairs” nozīmē „līdz nākamai reizei” J 6.vieta no kādām 20 komandām liekas diezgan pieņemama, lai līdz nākamajam piedāvājumam rētas būtu sadzijušas un šāda veida apņemšanās izgaisušas.
Lai maz neliktos, vēl nedēļu pirms tikko aprakstītā SAR2012, mēs bijām Lietuvā, jo kādam labam draugam (laikam zināja, ka mums tagad tāda vājība J) mūs izdevās pierunāt piedalīties Eiropas čempionātā rogainingā.
Tā neko – nezinot, ko tas nozīmē 24h pārvietoties tikai ar kājām – lai uzreiz startētu EČ. Aizņemāmies 7vietīgo auto (eh, atmiņas par mūsu zilo autobusu un nebeidzamajiem ceļojumiem), lai jautrā kompānijā pavadītu valsts svētkus, dodoties uz Leišmali meklēt piedzīvojumus. Laiciņš bija izvērties jauks, pirmās siltās pavasara dienas, ļoti skaista un ezeriem bagāta vieta, kas neiztrūkstoši nozīmē to, ka daudzi no meklētajiem punktiem būs ņemami ar slapjām kājām J (Kārļa mīļākā nodarbošanās – hi, hi, hi)
Tā neko – nezinot, ko tas nozīmē 24h pārvietoties tikai ar kājām – lai uzreiz startētu EČ. Aizņemāmies 7vietīgo auto (eh, atmiņas par mūsu zilo autobusu un nebeidzamajiem ceļojumiem), lai jautrā kompānijā pavadītu valsts svētkus, dodoties uz Leišmali meklēt piedzīvojumus. Laiciņš bija izvērties jauks, pirmās siltās pavasara dienas, ļoti skaista un ezeriem bagāta vieta, kas neiztrūkstoši nozīmē to, ka daudzi no meklētajiem punktiem būs ņemami ar slapjām kājām J (Kārļa mīļākā nodarbošanās – hi, hi, hi)
Interesanta un jauna aizraušanās, pēc kuras Kārlis teica – nekad vairs (ar to domājot rogainingus to klasiskajā izpratnē) J Mēs izturējām 10h, kam sekoja 4h slāšana atpakaļ uz sacensību centru, lai gaidītu pārnākam turbočikas J Meiteņu komanda ieguva otro vietu Open klasē, savukārt mēs kopumā pieveicām tikai nieka 61km...
Ilgi gan tas „nekad” nebija, jo jau vasarā visi trīs piedalījāmies Latvijas čempionātā. Čempionāts notika Alūksnes pusē, kur, šķiet, biju pirmo reizi savā mūžā. Diezgan labi iepazinu turienes mežus, tas ir, purvus J Lai arī lietus gāziens uznāca tikai naktī, kājas sausumu nebija redzējušas jau no pirmā kontrolpunkta. Kājām šāds piedzīvojums ir ļoti liels pārbaudījums. Godam nogājām kādas 23h, kopā pieveicot 90 vai 91km. Reabilitējām pašcieņu savās acīs un izturējām vairāk kā pirmās 10h J Lai gan arī šoreiz desmit stundu robeža bija diezgan kritiska un prasījās pēc Hash house pauzes, tāpēc pāris stundas nemaz nemēģinājām līst mežā un meklēt punktus, bet vienkārši močījām līdz paikai J Stundas pauzīte ar karstu zupu un sauzām zeķēm spēj darīt brīnumus J Arī tad, ja pirmais solis ārpus nojumes ir peļķē un tikko uzvilktās sausās zeķes kļūst tādas pašas, kādas bija vecās J
Cik jaukas ir sajūtas, brienot puskilometru pa pārpurvojušos pļavu līdz ceļiem ūdenī, lai galā līstu pāri grāvim pa pussapuvušu koku... Neaizmirstama ir pieredze, ko gūsti apciemojot bebra kungu J
Kontrolpunkta apraksts – bebru māja. Bebriem, kā zināms, savas mājas patīk celt slapjās vietās J Tā nu mēs nonākam kāda ezera vai appludinātas pļavas malā, kur pārdesmit metrus no krasta čupas galā ir kontrolpunkts. Var redzēt, ka mēs neesam pirmie, kas te gājuši, dubļos jau iemīta paprāva taka, kuras dziļums jau sniedzas līdz celim. Gribēdama iet vairāk pa maliņu, kur dubļi vēl nav tā izmīdīti, iegrimu ūdenī līdz krūtīm, jo par laimi pamanījos atbalstīties ar rokām pret vecu celmu, ar kājām, vietu kur atspērties, nevarēju sataustīt. Likās netikšu pati ārā. Pēc tam smējos, diez ko bebru ģimenīte padomāja, kad nakts vidū pie griestiem parādās kāja?
| Pāri šim tiltiņam kādreiz bija dzelzceļš |
Šādos pasākumos ļoti labi var redzēt, cik ātri daba pārņem cilvēku pamestas vietas: kur kādreiz bijušas pļavas, ir necaurejami krūmi, kur bijušas mājas, par to vairs liecina tikai savvaļā neaugoši koki un krūmi...
Reizēm pārņem skumjas, cik aizaugusi kļūst Latvija, otrs skumju avots ir milzīgie izcirtumi, kas ar katru gadu parādās aizvien vairāk, diemžēl iegūtais krūmājs bez cilvēku iejaukšanās nekad nekļūs tik vērtīgs kā izvestie koki...
| Apkārt mājai manis aprakstītā milzu ūdens pļava ar cinīšiem |
Viens no galvenajiem šīs vasaras startiem tika plānots LAR2012, kas šoreiz notika Aizputes pusē, kur distance veda līdz pašai Kurzemes jūrmalai un tās stāvkrastam. Bija iespēja pamēģināt garāku sacensību versiju – 44h, bet par šo konceptu mums neizdevās vienoties, pieteicāmies klasiskajām 24h. Tikai... sacensību nedēļā mani abi komandas biedri, kā sarunājuši, noguleja gultā ar 40 grādu temperatūru, viens, ņemoties pa laukiem, pārkarsējies saulē (vienīgajās pāris karstajās vasaras dienās, jo visādi citādi vasara šogad tā arī neatnāca), otrs saķēris kādu vīruskaiti.
Man nācās ķerties pie telefona un meklēt sportot mīlošus draugus, kas varētu izpalīdzēt J Ak vai, bet nevienam nav laika (ja ātri var izdomāt attaisonojumu, lai mani atšūtu J) vai nenovērtē savas spējas un saka, ka 24h sports viņiem ir par grūtu J Kad man jau likās, ka arī man būs jāatsakās no iespējas apskatīt jūru, veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ (jeb manas neiveiklās darbības rezultātā), man tomēr izdevās sev atrast jaunus un ļoti vērtīgus komandas biedrus J
Šī bija pirmā reize, kad startēju kopā ar sev nepazīstamiem cilvēkiem, līdz ar to neizpalika papildus pirmsstarta stresiņš par to, kā nu tas būs, jo tomēr pieradumam un sadarbībai ir liela nozīme. Ko viņi teiks, ja es sākšu čikstēt? A, ja nu viņi sāk? A, ja nu viņiem lielas ambīcijas? Es neesmu diezko ātra... Mašīnā džeki vēl joko, ka vajadzētu mērķēt uz pjedestālu... es tā piesardzīgi mēģinu pastāstīt, ka es jau neesmu nekāda sportiste un vispār to daru sava prieka pēc J Tā pļāpājot, ceļš līdz Aizputei paiet ātri. Laiks startam!
Pirmais posms: jārisina matemātikas uzdevumi, kuru nezināmie jameklē pa pilsētu, jānosaka koordinātes pie kura koka ābeļdārzā ir kontrolpunkts. Diemžēl ar rēķiniem šoreiz neiet kā nākās, punktus ābeļdārzā meklējam ļoti ilgi un pēc mūsu domām starpfinišā ierodamies pēdējie, un kā vieni no pēdējiem dodamies nākamajā posmā. Šajā brīdī man liekas, ka šīs būs visbesīgākās 24h, kādas vien bijušas manu sacensību vēsturē...
Tālāk jau viss it kā aiziet labāk, jo puiši māk orientēties, kas oriģinālajā LūzerX komandā mēdz pieklibot. Ātruma ziņā turpretīm, šķiet, esam tādi lēni, jo parasti pirmās stundas man ir grūti turēties Kārlim ar Tomu līdzi. Pie pirmajiem kāpšanas uzdevumiem atklājas, ka maniem puišiem ir bail no augstuma... hmm... un tikai viens māk gandrīz drošināt... Tā rezultātā man pāris reizes nākas ļoti piestrādāt pie pierunāšanas mākslas vingrinājumiem, lai vietās, kur nepietiek ar vienu atzīmi, mēs nokļūtu visi un dabūtu vērtīgos punktus.
![]() |
| Kādas vecas un pamestas rūpnīcas jumts |
Šīs sacensības noteikti palikušas atmiņā ar to, ka, pārvietošanās ātruma dēļ, pirmo reizi paspēju tā kārtīgi ievērtēt arī dabas skaistumu, kas apkārt – jūrā rietošo sauli, pirmos rīta starus miglā – burvīgi. Tā kā nakts laivu posmā uz laivām bija jāgaida, bet bija skaidrs, ka kaut kas no punktiem ir jāizlaiž, lai finišētu laikā, tad nolēmām izlaist visu laivu posmu un mēģinātu uz 6:00 rītā tikt atpakaļ līdz Aizputei, lai pilnībā varētu izmontot laiku pēdējiem diviem rogaininga posmiem.
Tik liels entuziasms un azarts ejot pēc punktiem ir reti kad, īpaši tā sajūta, ka, iespējams, varam paņemt visus punktus. Uz to arī tiecāmies. Par laimi pāris velo epizodes man beidzās bez nopietnām traumām, gan man, gan velo J
Pēc pirmajiem provizoriskajiem rezultātiem mums paredzama 5.vieta – nav slikti! Paris reizes rezutlātu tabula vēl pamainās, izķerot kļūdas, un... mēs esam trešie! Otro reizi mūžā stāvēju uz goda pjedestāla (pirmā reize bija tālajā 2007.gadā, kad RigaChallange ieguvām pirmo vietu tautas klasē, savukārt trešo reizi – šāgada Tautas rogainingā – es nokavēju, jo ar komandas biedreni neticējām, ka mums varētu būt godalgota vieta pat sieviešu konkurencē, bijām jau devušās mājās, līdz ar to par šo faktu uzzinājām tikai nākamajā dienā).
Te komandas biedra vērtējums par LAR2012: „Mačs bija baigi labs. Cīņa lieliska. Izspiedām no mūsu komandas – LūzerX 110%. Pirmo veloposmu sākām kā pēdējie no Sporta klases, kas deva iespēju distancē visu laiku kādam pabraukt vai paiet garām un tas ļoti cēla komandas garu. Mazliet iegrieza dzeramā ūdens trūkums, neesošās laivas un upīte "līdz celim" (pēc tiesneša vārdiem) tajā foršajā nakts posmā. Bet varbūt labāk, ka uzreiz visu nezinājām:) Žurnālu posms arī bija ļoti labs, taču pārāk jutīgs pret mazāko kļūdu.Bez kā neizdevās iztikt. Dzelzceļa tilts ... nekad, nemūžam ..., bet te mūsu komandas Sandra bija pats stiprākais un laikam arī pacietīgākais dalībnieks, un nosēdināja mūs "alpīnistus" uz sliedes pie KP kā boeingu uz Brīvības ielas, ļoti mierīgi iestāstot to, ko Degpunktā paniski iesaka nedarīt. Pēdējie divi rogaininga posmi jau bija tehnikas un atlikušo spēku jautājums. Tā kā komandai tika iedota tikai viena karte, tad reizē ar navigatoru iespējamo katastrofu bija lemts piedzīvot visai komandai. Par laimi pēdējā mirklī, pirms ieniršanas nepareizajos krūmos, garām pārliecinoši aizbrauca "Ebike" komanda, kas izskatījās, ka saprot, kāpēc visi ir braukuši, pa manuprāt nepareizo taku :). Aizbrauca Ebike ļoti, ļoti steidzīgi un KP 214 nācās meklēt ar improvizētas intuīcijas metodi. Nakamā KP atrašanās vietu gandrīz precīzi izdevās noteikt un karti piesiet apvidum pēc tiem pašiem tālumā uz velo kāpjošajiem Ebike. Tāda spēka, lai brauktu pāri tam kūdras purvam ar velo mums vairs nebija. Kāju - velo ātrumu matemātiskie aprēķini viesa cerības, ka paņemt KP līdz kontrollaikam var paspēt arī kājām. Tomēr pavisam droša sajūta, ka paspēsim radās reizē ar veloavāriju, kad jau autopilotā nogriezos kalniņā uz gājēju (Katoļu) ielu un ietriecos Sandras velosipēdā, kas bija izvēlējusies braukt paralēlo (Pasta) ielu. Cerība, kas tobrīd pazibēja galvā, bija, vai līdz finišam var paspēt rāpojot... par laimi iztikām bez cietušajiem. Pie kastītes 119 tika sasniegts sacīkstes finišs un arī manu spēku robeža reizē ar apziņu, ka sasniegts ir viss ko varējām un vēl mazliet. Šī ir tā reize, kad izmantošu izdevību novērtēt sacīksti ar 10 ballēm:). Viss taču bija lieliski izrēķināts, gan saulriets jūrā, gan kūpošā Tebra lukturu gaismā. Liels paldies organizatoriem no LūzerX komandas, mums patika.”
Visa gada laikā izmēģinājām vairākus īsos mačus, kas pēdējā laikā tautā gūst popularitāti, jo salīdzinoši ir daudz īsāki, bet līdz ar to arī ātrāki. Secinājums – ir tā vērts piedalīties, kaut vai izmantojot kā labu treniņu pirms garākiem piedzīvojumiem. Tiem ir sava specifika un īpaša nozīme lasītprasmei J Pareizā laikā izlasīt pareizo vietu un vēl atrast pareizo karti J Bet kopumā pēc šāda mača ir neliela mazuma piegarša, jo pierasts močīt 24h J
![]() |
| X-race Valkā/Valgā - Kārlis izpalīdz draugiem, es guļu mājās slima |
![]() |
| Kārlis dodas uz peldi Siguldā, kamēr mēs ar Kaspīti airējam laivu |
![]() |
| X-race Līgatnē. Laivu nesiens gar Gauju |
![]() |
| Finišs Līgatnē, lai gan sūdīgi bija man, Kārļa sejas izteiksme izsaka visu :) |
![]() |
| Līdzsvars Raiskumā. Te es pazaudēju savam ritenim beņķi. Tas noslīka Gaujā, kamēr mēs cēlāmies pāri pie Cēsu tilta |
![]() |
| Finišs |
| Tautas rogainings. Ar puišiem jau finišā pārspriežam izvēlēto distances plānojumu. Pārāk ātri ar Aldu aizbraucām mājās, mums izrādās bija otrā vieta dāmu konkurencē |
Sezonas izskaņa padevās pat ļoti aktīva, sākot no septembra vidus kādas 5 nedēļas nogales pēc kārtas tika pavadītas kādos no Latvijas mežiem, ar jauku izskaņu Rīgā BAR2012 formā.
Mans spilgtākais un emocionālākais posms noteikti bija Bike&Run, kurā viltīgais Normunds trases vislielākajā čerņā uztaisa uzdevumu, kur komanda var izaicināt savu meiteni tā pa nopietno :))) BAR raksturīgs ar to, ka idents tiek pistiprinats komandas metenei un vienam no velosipēdiem (parasti Toma), tā kā šajā posmā atzīmēm jābūt abos identos, bet ir jādalās, jo kādam jāiet pildīt speciālais uzdevums (kas izrādās vienkāršs loģikas uzdevums), tad puiši iet pildīt speciālo uzdevumu, bet man tiek Toma „smagais” velo un aerofotokarte, tā teikt – tiec galā pati J
Kā es pie 210 punkta apskaudu tās meitenes, kam līdzi bija stiprais dzimums, a manējie džeki nolēmuši pārbaudīt – esmu es „īsta” sieviete (tikšu ārā no meža) vai nē J Pēc tam, kad ar visu velo biju uzlīdusi pašā stāvākajā kraujas vietā (es krauju novērtēju ar vismaz 70% stāvumu) un pēc tam to stūmusi, vilkusi un rāvusi caur brikšņiem un aiziņām, mana vienīgā doma bija, cik tas būtu netaisnīgi, ja es tagad to punktu neatrastu. Daudz jau netrūka, lai es pamestu velo (kas dīvainā kārtā nebija paspējis pārvērsties par lūzni un pēc tam vēl bija braucams :)) un ietu mājās J Tajā tumsā neko nevar saprast; kas ir aiz tiem krūmiem 5m attālumā? Ezers? Kalns? Ņifiga nevar redzēt J
Sirdij vismīļākais noteikti bija SU Falkor bolderinga zālē – ļoti viegli un daudz punkti. (Visiem komandas dalībniekiem bija jāizkāpj viens bolderinga maršruts.) Ja vēl būtu dažādas sarežģītības pakāpes maršruti, ko izkāpjot varētu dabūt atšķirīgu rogaininga punktu skaitu, vispār būtu eleganti (lielāks izaicinājums pārbaudīt savas spējas uz sienas :))
Pēdējos (īpaši īsajos) PS mačos esam dabūjuši mācību, ka distances apraksti jālasa ļoti cītīgi un kārtīgi, jo katram vārdam ir būtiska nozīme, tad šajā reizē pie pamestās daudzstāvu ēkas labāk būtu nelasījuši J Tikai tad, kad Kārlis bija izložņājis visu ēku un neatradis izeju uz jumta, kur bija jābūt speciālajam uzdevumam, es nejauši pamanīju staciju turpat lejā pie koka (staciju meklēšana šoreiz bija īpašs SU, nepietiek, ka tu atrod īsto vietu un prizmu, tev vēl jāierauga SI stacija :D).
Vispār kaut kā mums nācās daudz distancē aizkavēties – sarunas ar Latvijas Dzelzceļa apsardzi (Viens no kontrolpunktiem bija novietots uz Jāņuvārtu gājēju tilta pāri dzelzceļam, dienā neviens nevienam netraucē tur staigāt, lai gan tilts skaitoties slēgts, bet, ja naktī valsts nozīmes objekta tuvumā parādās dīvaiņi ar pieres lukturiem un velo, tad apsargiem ir interesanti un nedrīkst palaist garām iespēju izrādīt savu varu, tas nekas, ka dažam labam redzms reibums J un runā/lamājas krievu valodā.), aizslēgtas skolas durvis, netiekam SC, rindas pie SU, un galvenais, ka tam visam nebija nozīmes, bija nomainījies datums un 13/13 (datums un komandas numurs) kosmiskais līdzsvars izjaukts, haļava mums nepievērsa uzmanību, kā rezultātā tādā rīta agrumā pēdējo rogainingu uzdevumi mums bija par grūtu :D, pietrūka meistarības, neatlaidības un ideju KP atrašanai. Laiks līdz kontrollaika beigām atliku likām, sajūta, ka varētu močīt... he, he, ja tikai zinātu uz kurieni :D Visas mūsu versijas un papildversijas neizturēja kritiku, realitātē punktu tur nebija. Kopumā mačs man ļoti patika, pabiju tur, kur Rīgā vēl nebiju bijusi, un beigās bija sava veida gandarījuma sajūta par paveikto :)))
Bez sacensībām ļoti daudz laika šogad tika pavadīts arī piepēču mežos, jo ar Kārli organizējām nelielas izklaides kāpjošajiem draugiem J Apzinot teritoriju un potenciālās interesantās vietas, laikam labi sagatavojāmies sacensībām, jo šī gada rezultāti ir stipri labāki par iepriekšejos gados sasniegtajiem.
Komandām bija jāveic trīs disciplīnas – ar kājām, velo un laivām, neskaitot dažādus kāpšanas uzdevumus vietējos kokos un šķūņos. Pirmais uzdevums: jāatrod "SHERLO" sakarības un jāizpilda loģikas uzdevums, lai iegūtu nākamā posma aprakstu un veloleģendu, savukārt veloleģendas laikā tika atklātas laivu posma kontrolpunktu atrašanās vietas. Laivu posmā bija jāatrod burti, kurus sarindojot pareizā secībā (U, L,_, A, S), bija jānoskaidro, kas ir jāatved no Taurenes. Tad jāiegriežas taurenes veikalā, un atceļā, kamēr, ar kājām ejot, sasniedz speciālo uzdevumu, jāatbild uz 100 dažādiem vispārizglītojošiem jautājumiem, sākot no fizikas, ķīmijas, vēstures un beidzot ar kultūru un latviešu valodas gramatiku. Par pareizām atbildēm varēja iegūt laiku, bet nepareizām – zaudēt attiecībā pret saviem konkurentiem. Tad sekoja speciālais uzdevums – pārcelšanās pāri ezera šaurumam – un tad jau finišs un balvas J
| Viens no vairākiem punktiem, kas paslēpti kokā |
| Arī vecajam šķūnim tika kārtējais punkts |
| Lai tiktu atpakaļ no Taurenes bija jāšķērso šaurums starp ezeriem |
| Mežus izcērt arī mūsu pusē |
| Uzvarētāji un ceļojošais "Pēču kauss" |
Pāris nedēļas pēc BAR2012, kas jau izsenis no mūsu puses tika nolemts par sezonas noslēgumu, Latvijā ir vēl viens liels sporta pasākums – Siguldas kalnu maratons, kurā arī vajadzētu piedalīties, bet liktenis mums bija labvēlīgs, un, lai nemocītu sirdsapziņas pārmetumi un kāds mūs nekauninatu un nepierunātu startēt un noskriet vismaz 33km, tas mums noorganizēja vienu kāpšanas nedēļu Francijā J
Visu gadu par to vien domājām, kā mums pietrūkst GranitPlanet un Josemīti četru stundu brauciena attālumā, bet tā arī līdz kārtīgam plānam par braukšanu kāpt netikām, līdz pavisam negaidīti uzradās kompānija un līdz ar to arī reāli plāni, kā rezultātā devāmies „pasportot” pa Dienvidfrancijas klintiņām. Oktobra beigās parasti laiks tur vēl pieturās silts un ir ļoti labs veids kā izlaist pirmo sniegu Latvijā J Tikai...
Jo tuvāk nāca tā diena, kad mums jālido uz Franciju, jo sliktāku laika prognozi visi solīja L Ko nu? Nu jau vairs neko – būs jābauda citi labumi, piemēram, vīni un sieri J Bet tā jau nu nedarīsim, ka dzelžus mājās atstāsim, tāpat līdzi paņemsim, jo Fancija taču tālu un parasti laika veči par laiku melo J
Pirmā diena laika ziņā bija ideāla kāpšanai, ne par aukstu ne par karstu, izvēlējāmies ne pārāk garus maršrutus, lai atsvaidzinātu savas iemaņas un pamodinatu ķermeni.
Savukārt nākamajā dienā visur sola stipru lietu. Šķirstam grāmatiņas un žēli skatamies uz prognozi, jo tuvākajām dienām neko spīdošu nesola, ar aiznākamo dienu sāksies Mistrāls (lai arī ko tas nozīmētu). Atrodam, ka ir vietas, kas atzītas par kāpjamām arī lietainā laikā, tad nu nolemjam vienu no tādām apskatīt un, ja no kāpšanas mums nekas nesanāks, tad dosimies uz Marseļu apskatī Ifas cietoksni. Brīdī, kad sasniedzam kāpšanas sektoru, lietus līst aumaļām, īsti pat negribās izkāpt no auto, bet saņemamies... Nu, ko lai saka, jā ir klintis, kas nav slapjas, bet... tās ir tā kā drusku negatīvas un novērtētās ar ļoti lieliem cipariem (ne mūsu spējām un varēšanai). Ķeramies pie plāna Nr.2 – dodamies uz Marseļu.
Pat diezgan netālu no ostas, kur piestāj kuģīši, kas ved uz Ifu, esam atraduši vietiņu, kur noparkoties (ticiet man, Marseļā tas nemaz nav tik vienkārši). Mirklī, kad dodamies ārā no pazemes autostāvvietas, arī lietus ir mitējies. Meklējam piestātni. Būvlaukuma vidū mēs pat tādu atrodam, tikai... nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ reisi uz Ifu ir atcelti L Mums nākas aprobežoties ar pastaigu pa pilsētu.
Pat diezgan netālu no ostas, kur piestāj kuģīši, kas ved uz Ifu, esam atraduši vietiņu, kur noparkoties (ticiet man, Marseļā tas nemaz nav tik vienkārši). Mirklī, kad dodamies ārā no pazemes autostāvvietas, arī lietus ir mitējies. Meklējam piestātni. Būvlaukuma vidū mēs pat tādu atrodam, tikai... nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ reisi uz Ifu ir atcelti L Mums nākas aprobežoties ar pastaigu pa pilsētu.
Tā kā diena jau iet uz otru pusi, vēders sāk stāstīt, ka vajag ko apēst, tik prasības mums katram savas un Franču kultūra liek vilties (franči pusdienās ēd maizes, līdz ar to visi restorāni ir slēgti, bet mēs par maizi maksāt dārgu naudu negribam, jo somās ir sasmērētas savējās). Rezultātā visi nīgri un izbadējušies no somām un kabatām izvelkam savas maizes un pusdienojam pretīm galvenajam policijas iecirknim (šo laikam par žandarmēriju sauc).
Ja jau diena izčakarēta, tad izčakarēta, meklējam mūs interesējošos sporta veikalus, lai arī ar to atrašanu mums iet kā iet, tomēr vienā tiekam un savu kāri varam mierināt, tik nabaga Maija netiek uz Dekatlonu (to mēs par sporta Maximu nosaucām). Pirms pašas tumsiņas ar mazu līkumiņu dodamies uz māju pusi, ievērtēt potenciālo kāpšanas vietu (diemžēl šai vietai mums neatlika laika).
Pēc tādas dieniņas visi ir izslāpuši pēc kāpšanas un nolemj celties nākamajā rītā tā paagrāk, lai laicīgi var tik līdz klintīm, pirms vēl Mistrāls pieņēmies spēkā.
Izbraucam vēl ar tumsiņu, bet gaismai austot pa auto logu skats nav no iepriecinošākajiem, visapkārt draudīgi lietusmākoņi, kas īpaši apņēmuši visus apkārt redzamos zemes izcilnīšus. Sevi mierinām ar domu, ka mums vēl kādu gabaliņu jāpabrauc, tur varbūt būs labāk.
Izkāpjam no auto. Viena laba ziņa ir – lietus pašlaik nelīst. Mazliet pūš, bet ir nomācies. Ejam izlūkgājienā, meklēt kāpšanas vietas, jo no stāvvietas neko nevar redzēt, visapkārt viens liels mākonis.
Pēc tam, kad beidzot esam ieraudzījuši meklēto sienu un saskatījuši atsevišķus maršrutus, neskatoties uz valdošo skepsi, mēs tomēr dodamies atpakaļ uz auto, lai paņemtu ekipējumu un mēģinātu kāpt, sākumā izvēloties tos maršrutiņus, kur strautiņi netek. Tā kā vējš ņemas spēkā, tad strautiņi diezgan ātri tiek nožāvēti un arī kalnu skaujošais mākonis tiek aizpūsts. Spīd saule.
| Tā izskatās kalns, kad mākonis aizpūsts |
Uz vienu tādu arī dodamies. Ja jau esam atbraukuši kāpt, tad jākāpj. Diena ir skaista, bet „nedaudz vējaina”.
| Tur aiz stūra pūš pa nopietno |
| Skats no augšas pēc tam, kad izkāpts 6b |
Nākamo dienu sola labāko no visām, kas mums pienākas, tāpēc nolemjam doties uz vienu no skaistākajām vietām, kur pabijām en Vau. Tā ir arī mūsu pirmspēdējā kāpšanas diena. Ja nemaldās, tad piegājiens nav garāks par stundu, bet mūs bija piemeklējis vadātājs, tāpēc galapunktā nonācām pavēlu, līdz ar to līdz tumsiņai nepaspējām izpildīt visu ieplānoto. Šī arī bija viena no misēkļu dienām...
| Meklējot ceļu... |
| Pa ceļam... |
| En Vau |
| Esam noskatījuši 5.maršrutu |
Kā par nelaimi divi no mūsu trim ravējamiem ķekšiem (ieliktņu atslēgām) ir pazuduši, un vienīgais, kas mums ir, ir pie Kārļa. Tā nu es trešajā vai ceturtajā virvē sekoju Kārlim un lasu ārā viņa saliktos punktus. Tikai viens maziņš ieliktnīts negrib mani klausīt. Bakstu tā, bakstu šitā, bet tā kā viņš mazs, tad plaisiņa arī maza, un man nav nekā, kas tur līstu iekšā. Jau nolemju to atstāt kur bijis un palūgt, lai mums sekojošās meitenes apžēlojas un izņem, kad ar pēdējo neticīgo, bet acīmredzot spēcīgo rāvienu, dabūju viņu ārā, tikai... tāds nieks, ka trāpiju sev pa aci. Nu pofig, neko nejūt, un tas nebija tiešs trāpījums, bet sāniņā un tikai nedaudz zem uzacs. Aizkāpju jau līdz nakamajam punktam, kad man liekas, ka es redzu kaut ko no sevis kreisajā pusē, pie pašas acs J Noslauku ar roku... O-o! Asinis! Neliela panika un vēlme paraudāt, bet neesmu vairs tālu no Kārļa, kuru brīdinu, lai no manis nenobīstas, jo esmu iedomājusies skatu visbriesmīgāko J
| Pagaidām var redzēt tikai mazu punktiņu pie kreisās acs |
Arī meitenēm gadījās piedzīvojums – iestrēga virve tā, ka nācās kāpt pakaļ. Tāds normāls treniņš izdevās, kā rīkoties nestandarta situācijā J Kamēr meitenes kāpa pēc virves, mēs ar Kārli baudījām romantisku saulrietu
un milzu pilnmēness uzlēcienu. Nez, tam kāds sakars ar mūsu piedzīvojumiem?
Pēdējai dienai izvēlamies klintiņas Tulonas apkārtnē un ilgi gaidīto Dekatlonu J
Plānā vairākvirvju sporta maršrutiņš un tad, ja vēl nav gana, varam pasportot tāpat vien. Sākumā ar Kārli domājām iet vienkāršāko versiju, bet Kārlim, kā pie pēdējās dienas, sagribējās nedaudz sevi izaicināt un kāpt grūtāko versiju, viņš tik nebija pamanījis, ka maršrutiņš apzīmēts ar lidojošu sirsniņu J kas nozīmē, ka būs „mīzīgi”, ar iespēju izslīdēt vai norauties. Kamēr stāvēju stacijā un drošināju, nevarēju saprast, ko viņš tur dara, tā ka iestrēdzis tā kā kas?! Tikai tad, kad kāpu pati, domāju, kā viņš tur vispār tika? Un kas būs, ja es tur nevarēšu izkāpt? Ļoti interesanta vieta – pāris plaisas un pārkare kurai jāaplien apkārt, kājas tikai uz berzīti (kā mīļajos labajos Josemītos J) Ja vēl būtu spēks, bet piektajā kāpšanas dienā jūtams nogurums.
Ļoti interesants maršruts, kas veiksmīgi pievarēts J Un sirsniņa lido!
| Tulona no augšas |
Ļoti interesants maršruts, kas veiksmīgi pievarēts J Un sirsniņa lido!
Noslēgumā vēl daži izaicinoši un ne tik izaicinoši maršruti. Lai arī spēka nav un lielus sasniegmumus nevar gūt, ir grūti aiziet no sienas, zinot, ka nākamā reize būs pēc ilga laika...
Tālāk jau psiholoģiska cīņa ar sevi un apkārtējo acu skatienu ignorēšanu – viņi taču nevar pamanīt manu zilo aci! J Īpaši drošības kontrole lidostā un kur nu vēl kolēģi, kurus sastapšu jau pavisam drīz tikai kādas 9h pēc nolaišanās Rīgā J Jutos ļoti ērti, kad mani izvadāja pa visiem kabinetiem, lai iepazīstinātu J Laikam jau piedaloties piedzīvojumu sačos esmu pietiekami labi uztrenējusi savu – tas nav ar mani – sajūtu J Par to, ko domā citi, nav mana daļa J












2 comments:
Sandra, Tev tik labi sanāk reklamēt Latvijas piedzīvojumu pasākumus! Pat man kā aktīvam pasīvistam rodas interese.. :) Ar nākošo pasākumu sezonu gaidīšu biežākus rakstus šajā sakarā :)
Ja man ir cerība Tevi no pasīvista pārtaisīt par aktīvistu, esmu gatava šo to uzrakstīt :D
Post a Comment