Wednesday, May 18, 2011

Priedīšmeiteņu izgājieni...

Gana īsā laika periodā mēs visas trīs esam kā iznesušās J

Henriete
Nu, jāsaka gan, ka vairākas nedēļas atpakaļ, Henrietei bija attīstības lēciens J Vienas dienas laikā viņa sāka rāpot (līdz tam viņa bija attīstījusi labas līšanas prasmes, laikam apnika J), pati apsēsties un piecelties kājās... Tagad viņas mīļākā nodarbe ir piestutēties pie manām kājām un īdēt... lai tiktu opā J Vēl viņa ir sākusi mācīties ēst ar karotīti. Pagaidām gan mutē nekas prātīgs netiek J Un nedod Dievs, mamma iedomājas palīdzēt, tad putra ar visu karoti aizlido pa gaisu – sāk parādīties pirmās raksturiņa iezīmes J Līdz ar lielāku kustību brīvību, meitene ieguvusi lielāku pārliecību par sevi – neļaus savu viedokli ignorēt J Un ar skaļu bļāvienu mēģinās panākt savu.

Eleonora
Pagājušajā nedēļas nogalē vietējās latviešu draudzes mācītājs visus šejieniešus aicināja pievienoties pārgājienam gar Kataraktas ūdenskritumiem. Tas ir nedaudz uz ziemeļiem no Sanfrancisko, netālu no Mill Valley. Pārmaiņas pēc arī mēs nolēmām piedalīties J Mēs ar Kārli esam nodomājuši patrenēt mazo-lielo bērnu J

Tā kā Henriete ir paaugusies un nu var sēdēt mugursomā, kur iepriekš sēdēja māsa, tad māsai nekas cits neatliek kā trenēties pašai nostaigāt lielus ejamgabalus. Uzstādījums gan diezgan skarbs un maza ticība tam, ka Ele tādu gabalu pati varēs pieveikt... Cik varēs, varēs, bekapam ir līdzi paņemta no Lotes aizņemtā ķengursoma J

Internetā stāv rakstīts: „This 2.6 mile out and back hike is short but moderate. Trailhead elevation is about 680 feet. Some sections, mostly sets of steps, are very steep. ” (Īsumā: taka ir 2.6 jūdzes gara (~4.2km), vidējas sarežģītības. Kāpums 680 pēdas (~208m). Dažas takas daļas, pārsvarā trepes, ir ļoti stāvas.)

Tiekamies 9:30 Mill Valley pie Walgreens veikala, lai tālāk brauktu visi kopā. Ir kādas piecas sešas pilnas mašīnas ar staigātgribētājiem. Ceļa zinātājs, saka, ka visiem, kur atstāt mašīnas nebūs, tāpēc tiek pieņemts lēmums mašīnas atsāt stāvlaukumā, no kura var pieiet mūs interesējošajai takai no augšas un taku izstaigāt pretējā virzienā – no augšas lejā un atpakaļ augšā. Varbūt pat labi, ka tā, Varbūt vismaz lejā Ele pati nokāps J

Bez Henrietes, kas sēž tētim mugurā, Eleonora ir mazākais staigātājs.


Lejup no kalna tipinās diezgan raiti, lielajiem, protams, raitāk, tāpēc nākās mūs ik pa laikam pagaidīt, jo mums uz takas burti jāzīmē J



Kopā ar Sandiju, Elei dikti viņu gribējās vienmēr panākt :)
Tik pie pēdējiem trepju nokāpieniem Ele sāk uzstājīgi prasīties opā. Ar dažiem viltīgiem gājieniem un paņēmieniem, opā viņai īsti nesanāk nokļūt J Jo tieši uz takas beigām ir tiltiņi, no kuriem ūdenī var iemest žagariņus J

Esam lejā, kad citi jau atsāk augšupceļu. Piedāvāju Elei kaut ko apēst, bet nav laika, esot jākāpjot augšā J Tā es pat kārtīgi neapskatīju to ezeru, pie kura pienācām... Esot bijis skaisti J Pēc pārdesmit metriem panākam otru Sandru, tagad manu roku vairs nevajag J Nu viņas abas man iet pa priekšu lēkādamas. Eleonorai vēl ir spēks lēkt uz pakāpieniem. Mans respect J Un citu arī... Mācītājs piesakās kādu gabaliņu panest, bet es saku, ka labāk ne J Gribu zināt, cik augstu uzkāps pati J

Atkal tiltiņi un žagariņi... Nu jau žagarus un žagariņus Ele lasa nepārtraukti, ar tekstu – lai būtu, ko mest ūdenī. Tik nelaime, ka ar pilnām rokām vairāk klūp un nevar parāpot pa trepēm (kas ir ļoti aizraujoša nodarbe J), tāpēc lielo žagaru kaudzi nākas nest mammai vai tētim J

Bez tā, ka jāzīmē burti, jālasa žagari un jārāpo pa trepēm, ir vēl jākāpj pa „klintiņām” (jebkurs palielāks akmenis)... Un atrodas arī koks, kurā noteikti jāuzkāpj... Prasu, „ko tu dari?” – Ele atbild: „Lācīts kāpj kokā” J



Tā mēs tur kādas piecas, ja ne vairāk, minūtes kāpām J

Pie pašas ūdenskritumu augšas mēs jau bērnam piepalīdzam, abi ar Kārli, katrs aiz savas rokas, ik pa gabaliņam panesam J Elei patīk J

Elei tiek visu klātesošo apbrīna, kad pietuvjamies pārējai grupai un piknikgaldiņiem J Mans mazais varonis! Tik citiem gan ilgi nācās gaidīt un salt... tagad aši visi uz mašīnām! Mums (t.i. Elei) ir mērķis – jānoķer Sandija J

Es
Savukārt vakar, tas ir otrdien, pie Māras paredzēts rokdarbu vakars – pērļošana. Ne man pērļu, ne rokdarbu... un kaut ko uzsākt tieši pirms viesu uzņemšanas maratona – tā laikam nav prātīga doma J

Māra, laikam, dzīvo vistālāk no mums, tāpēc manos vakara skriešanas maršrutos viņas iela vēl nav iekļauta. Tik tālu es vēl nevaru aizskriet un atskriet... Samērot maršrutu pa mazākas nozīmes ceļiem un caur parkiem, salasās savi 10km, bet nevienam taču nav noslēpums, ka Sandrai riebjas skriet, viņa nevar J

Atbraucot uz šo krastu man gan nākas sevi lauzt, jo skrešana ir praktiski vienīgais, ko te var darīt tā, lai nav īpaši jāsaskaņo kaut kādi laiki. Vīrs mājās – varu iet skriet J Atbraucot uz šejieni pusotru jūdzi nevarēju noskriet, tas ir bišķi vairāk kā 2km. Bet šā kā tā centos vismaz reizi nedēļā iet paskriet...

Bet atgriežoties pie stāsta par vakardienu... jeb citiem vārdiem, kā es apmaldījos Sanīveilā J Tātad mans plāns – sākumā noskriet garāku gabalu pa mazajām ieliņām un caur diviem, apmēram pa ceļam esošiem parkiem, līdz Mārai un tad pa īsāku ceļu uz mājām – tā teikt uzstādītu kaut kādu savu rekordu (ja tā var teikt) un pa ceļam apskatītos, ko meitenes darina (klačiņu gan nevarētu atļauties uzsist, jo tā varētu sabojāt manu motivāciju un aizkavēt mani pie Māras, dzerot tēju, tik ilgi, ka uz mājām vairs nebūtu kas skrien J).

Sacīts darīts, googlemaps apskatos savu vēlamo maršrutu – ļoti skiasti – no viena parka uz otru iet tāda līka iela, tik daži pareizi pagriezieni vajadzīgajās vietās un lieta darīta. Nekā sarežģīta! J Mēģinu atcerēties kādu ielu nosaukumu, bet tie man visi tik līdzīgi liekas, ka lāgā tas nesanāk J

Līdz pirmajam parciņam Las Palmas viss vienkārši, te jau ir būts un uz šjeini gan nāksts, gan skriets. Uzsākot skrējienu pa iepriekšminēto līko ielu (ko nez kāpēc sauc par Spinosa Dr), uznāk baža vai tik pa to varēs tikt pāri lielajai ielai (Remington), dikti negribētos skriet līdz luksoforam. Līkums taču! (He-he līkums J)

Dikti sapriecājos, ka tik labi tiku pāri un nemaz nebija ilgi jāstāv un jāgaida, kamēr mašīnu straumē būs kāds pārtraukum, un laimīga skrienu tālāk, kur tai ielai sākas līkums... Sāku jau domāt, ka paliek grūti un parasti ap šo noskrieto attālumu jau griežos uz māju pusi (jāsāk sevi žēlot un meklēt atlaides, vai tieši otrādi kaut kā sevi jāmotivē; rezultāts gan ir viens un tas pats J), kad pamanu, ka iela mainījusi nosaukumu. Cik atceros, tad tā tam nevajadzēja būt. Nolemju, ka lielais līkums tomēr būs bijis T-veida krusts, kur man bija jāmaina virziens (kļūda Nr.1). Kā par nelaimi nevaru atcerēties, kā sauca ielu uz kuras vajadzēja nonākt. Paskrienu vēl uz priekšu, nē tā tam nevajag būt, būšu jau garām vajadzīgajam krustam – skrienu atpakaļ un iegrižos vienīgajā iespējamajā ielā, kas ir iela nevis tikai maza „aklā zarna”. Un mēģinu skriet pēc plāna...

Kaut kas nav kā vajag, jo ir piespiedu pagriezieni, kuriem nevajadzētu būt, bet šitā grozīšanās ir nojaukusi iekšējo kompasu un tas vairs nespēj pateikt pat to, uz kuru pusi ir mājas. Kamēr skrienu un prātoju, kurš būtu man vajadzīgais virziens, nonāku uz ielas ar pazīstamu nosaukumu Hollenbeck, tagad jau nu gan man vajadzētu zināt, kur es esmu J Te es braucu ar velo!

Kļūda Nr.2 – nez kāpēc es esmu pārliecināta, ka šī iela ar līkumu krusto Mary, tieši vienu krustojumu pirms vajadzīgā pagrieziena pie Māras. (Hollenbeck taču ir gandrīz tas pats, kas Heaterstone, ne? J) Tāpēc skrienu pretējā virzienā, jo man vajag trāpīt uz De Anza parku, nevis pa īsāko ceļu pie Māras J

Aizskrienu līdz nākamajam lielajam krustam (te tie nav ik pa 100m)... O! Fremont! Tad jau parkam jābūt tepat pāri, tik vajag nākamo šķērsielu. Kļūda Nr.3 – Fremont nav tas pats, kas Remington, tie ir diezgan atšķirīgi nosaukumi (bet šitie man nojūk ne pirmo reizi J)

Skrienu uz nākamo šķērsielu. Kaut kādas mazas ar neko neizsakošiem nosaukumiem, jāskrien līdz lielajam krustam. Tavu brīnumu Sunnyvale-Saratoga! Galīgi nepareizs virziens, šitā taču pa taisno ved uz mājām. Tad jau vien jāskrien atpakaļ uz iepriekšējo krustu un jāturpina ceļš tālāk – tālāk no mājām – uz manis iedomāto parku J

Nu, jā! Pēc kaut kāda gabala ir arī kaut kāds zaļums uz stūra, tik rakstīts, ka tas Serra parks un nevis De Anza, kam pēc manām domām te vajadzēja būt J Nu vairs nemaz nav domu par to, cik grūti, nevaru paskriet, tagad (nu jau labu laiku) ir azarts – vajadzētu noorientēties, kur esmu un saprast, kur vajadzētu doties tālāk J

Šitāds Serra parks man neko neizsaka – nezinu, kur esmu! Sāku jau satraukties, kā nonākšu mājās J

Par laimi pamanu gar parku ejošās ielas nosaukumu The Dalles, šito es zinu, te es braucu ar velo! Šoreiz gan piesardzīgāk sev saku to „zinu” J

Labi, ka iela te sākas, nevarēju aizskriet uz nepareizo pusi J Tagad tik atlika sameklēt pareizo šķērsielu Mary un močīt mājās, nu vairs pie Māras ieskriet nemaz negribās, jo tad gan ir skaidrs, ka tālāk nekur neaizskriešu.

Pēc pāris krustiem tomēr uzrodas gan mana Mary! J Šoreiz nosaukums pareizais, tagad tik atliek skriet pa taisno (samēriju – 3km) līdz Olive un tad izlīkumot līdz pilsētas vēsturiskajam centram, šķērsot dzelzceļu un tad jau var teikt esmu mājās J

Kamēr vēl skrēju pa nezināmo ielas gabalu, bija labi, kā sasniedzu pazīstamos krustojumus, tā tik grūti palika, jo zināju, ka līdz mājām vēl tālu, tālāk vēl nekā parasti no tālākās vietas, kur esmu aizskrējusi... Un kā par spīti visos luksaforos zaļā gaisma, i drusku nevar elpu atvilkt. Uz Olive miru nost, a tas vēl kādus 2.5km no mājām, un luksafora neviena... Devu sev kādus 400m atelpas J Grūti, bet kaut kā tomēr saņēmos līdz mājām aizskriet.

Nu pilnīgi kā blondīne!
Bet savs labums no tā visa ir, tagad man detalizētāka karte „uzinstalēta” un zinu dažas tās vājās vietas J Kopā pieveicu 14.58km, kas, protams, arī nav slikti J

1 comment:

laura_es said...

Tu tak esi monstriņš :)