Sestdien trijos koncerts jeb kā programmiņā rakstīts – saviesīga muzikāla pēcpusdiena! Nevar neiet J Uzstājas mūsējie J
Esam pavēlu piecēlušies un domājam, ko darīt? Koncerts tik pēcpusdienā un īsti neko prātīgu pirms tam nevar paspēt izdarīt... Varētu aiziet pakāpt, bet Gaiļu Jānis jau ar savu brāli piektdienas vakarā ir nokāpies un šajā aktivitātē īpaši nav ieinteresēts L ...Un pārāk vēlu iedomājos, ka būtu bijis lietderīgi jau no paša rīta braukt uz Sanfrancisko, lai baudītu tās skaistumu un piedāvātās iespējas... Galu galā esmu redzējusi tikai tiltu, akvāriju un vēl šādus tādus niekus... Bet neko darīt, kas par vēlu, tas par vēlu, un tiek nolemts rīta cēlienu pavadīt nepaspēto mājas darbu padarīšanai J
Beigās tāpat sanāk pa galvu pa kaklu pucēties un uzlasīt pārējos autobusa pasažierus J Bet taimings mums labs un esam precīzi trijos latviešu draudzes namā J Bet, kā tas te ir pieņemts (vismaz man tāds priekšstats radies J), šajā namā viss sākās ar 15-20 minūšu kavēšanos J Bet, kā tautā saka, kas ilgi nāk, tas labi nāk J
| Jaunākās skatītājās, kas mammām visu koncerta laiku lika stāvēt kājās un kustēties mūzikas ritmā :) |
Šis bija komponista Gio Saules darbu koncerts – pirmā koncerta daļa tika veltīta Latvijai, pamazām pārejot pie gadalaikiem, pavasari – mīlestību un romantiku, beigās vēl pieminot vecumdienas un jaunību J Tika gan dejots, gan spēlēts, gan dziedāts J Mūsu ģimenei, protams, koncerta nagla bija Kārlis Veilands jeb nu jau tautā dēvētais Mr.Vox J
Stāstu gan jāsāk no krietni agrākas vēstures, bet to droši vien vislabāk varētu izstāstīt paši dziedātāji... Tik, cik es zinu, bet es neko daudz nezinu... tad pirms mēneša Gio ieradās no Venecuelas, ko varētu dēvēt par viņa dzīvesvietu, un noskatīja dziedātājus savam koncertam, gandrīz visi solisti viņam jau bija, bet mūsu meitenes tika pielasītas bekvokālam (man gan dzīvē tas viss izskatījās nedaudz savādāk J)...
Veilandu Kārlis, nedaudz laužoties, tika aizvests uz kora mēģinājumu un tai pat dienā apskaidrots, ka dziedās solo – dziesmu Vitai J (labojiet, ja meloju J).
Pēc kārtīgas dziedātāju iedziedāšanās pirmajā daļā, otrajā daļā pamazām iesila arī publika J
| Starpbrīdī mums nācās iepozēt fotogrāfam |
Tētiem nācās pavaktēt un mūsu lielākos bērnus katru savā malā izolēt, lai ļembasts pēdējās rindās nebūtu lielāks kā uz skatuves J (Te es mazliet pārspīlēju, jo patiesībā bērni uzvedās ļoti godīgi... cik nu godīgi viņi spēj būt J)
| Piemēram, Eleonora tika pie fotoaparāta, piebildēja pilnu ar savām kājām... reizēm gadījās arī kas nedaudz skatāmāks :) |
| Koncerta noslēgumā visi bija iekarsuši un dejoja līdzi :) |
Runājot par koncertu, man kaut kā visu laiku gribējās piesieties dejotājiem... vienīgais, kas varētu atbilst tautu dēlu un meitu tēlam, ir alus pudele rokā starp savām uzstāšanās reizēm J Bet soļi dejām kaut kā galīgi neatbilda latviešu tradicionālajiem – nu ja nu vienīgi tā labi varēja sazīmēt galopu J Man domāt, ka tautastērpus šitamās dejās nevajadzēja vilkt... bet mani var dēvēt par kašķīgu un piekasīgu veceni J Jo, galu galā, nav nemaz tik bieži tāda iespēja šamo uzvilkt J Un kritizēt visi māk – arī es J
Gribās paslavēt meitenes (piedodiet, grupu „meitenītes”) J Un atzinīgus vārdus izteikt par Rūtu Brūniņš. Man šī dāma likās ļoti amizanta un iederīga, piedodot vajadzīgo šarmu beidzamajai koncerta daļai J
Nu un Kārlis – Kārlis... man pēc viņa dziesmas gribējās saukt „Atkārtot! Atkārtot!”... bet drusku tā kā nokavēju... Ceru, ka man vēl būs iespēja dzirdēt viņu dziedam (nu, vismaz kopā ar Priedi, uz aizmugurējā auto beņķa J)...
Diezgan kulturāls pasākums mums bija arī šodien, nu labi, vairāk tā kā zinātniski fantastisks J Māra mums bija rezervējusi iespēju doties uz „Mystery spot” – vietu, kas nepakļaujas vispārējiem fizikas likumiem, nu, vismaz pirmajā acu uzmetienā J 150 pēdu rādiusā vērojamas būtiskas nobīdes zemes gravitācijas lauka darbībā... Vietas epicentrā cilvēks stāv nevis vertikāli, bet noliecies pa 17 grādiem... Kā arī kļūst īsāks vai garāks nekā parasti J Diemžēl vizuāli labs apskates materiāls mums neienācās, droši vien vieta vainīga, ka bildes tik neizteiksmīgas J
| Gids demonstrē kā bumbiņa ripo uz augšu |
![]() |
| Es taisu tiltiņu ar Henrieti |
![]() |
| Elīte virzās tuvāk galda malai, bet ir bailīte iet tālāk |
![]() |
| Tāda, lūk, izskatās māja no ārpuses |
Vislielākās sekas no šīs vietas apmeklējuma es novēroju uz savu dūšu J Sajūta tāda, kā toreiz, kad Sardīnijā braucām nirt... labi, ka tur ilgi nevajadzēja uzturēties, citādi atkal varētu teikt, „par savu naudu, savā atvaļinājumā” J
Pēc šo mistisko spēku izjušanas uz savas ādas, devāmies baudīt sauli, vēju un viļņus okeānā – pikniks pludmalē J
| Bērniem laime - smiltiņas :) Elīte negrib braukt mājās un šovakar jau prasīja, vai rīt atkal brauksim |
![]() |
| Kārlis mēģina nograut klinti... Gandrīz jau izdevās :) |
| Kamēr stāvam pie luksofora, kur ceļu remonts, baudam skatus |
Un atkal skaists mājupceļš pār kalnu grēdu un šauriem līkumainiem ceļiem, te esam krēslas zonā, te atkal izbraucam saulītē un te atkal saulīte noriet J






3 comments:
Tu nepabeidzi pēdējo teikumu.. te Unai slikti, te atkal labi... :)
Gribējās jau, bet es noturējos :)
Cik vasarīgi (un kārdinoši ;) ) - pikniks jūras krastā! Nemaz nepateiksi, ka janvāris :)
Post a Comment